Poga parasti ir stingra materiāla gabals ar caurumiem vai kājiņu, caur kuru to var piešūt pie drēbes un lietot, lai sapogātu apģērbu.
Poga parasti ir stingra materiāla gabals ar caurumiem vai kājiņu, caur kuru to var piešūt pie drēbes un lietot, lai sapogātu apģērbu. Tām ir arī sena vēsture. Pogas ierobežo likums
Senie grieķi un etruski tunikas uz pleciem sasprauda ar pogām un āķiem. Viduslaiku Eiropā apģērbu saturēja vai sasprauda ar brošām, sprādzēm un adatu, bet 13. gadsimta sākumā izgudroja pogcaurumus. Pogas kļuva tik nozīmīgas, ka dažviet pat ar likumu ierobežoja to lietošanu.
Līdz 14. gadsimtam pogām bija dekoratīva nozīme. Tērpus pogāja no elkoņa līdz plaukstas locītavai un no kakla apkakles līdz pat jostasvietai. Zelta, sudraba un ziloņkaula pogas liecināja par valkātāja bagātību un kārtu. Dārgas pogas izgatavoja arī no vara un tā sakausējumiem. Metālkalēji bieži izrotāja vara pogas ar ziloņkaula, bruņurupuča kaula vai dārgakmeņu ielaidumiem.
Daudz izplatītākas bija pogas no kaula un koka, kuras izmantoja arī par pamatni ar audumu apvilktām pogām. Tās izgatavoja arī no stieples gredzena, kam aptina stingru pavedienu.
Patīk alva
18. gadsimtā audumu lielākoties aizstāja cēlmetāli un ziloņkauls, taču populāras bija arī izšūtas auduma pogas. Alvu izmantoja štancētām pogām, bet bagātnieki tās negodāja. Militārpersonu un arī civiliedzīvotāju tērpiem lietoja misiņa pogas ar ornamentiem un izcilu dizainu.
Divdaļu metāla pogas iepazina vienlaikus ar tēraudu. Tās radīja Anglijā dzīvojošais dāņu manufaktūrists B. Sanders. Plāna metāla diski ar malu ieliekumiem sakniedēja plānu drēbi vai kartonu. Ap 1830. gadu pogas sāka mehāniski apvilkt ar audumu. Pogu izgatavošanā izmantoja arī dzīvnieku ragus, nagus. Karsējot tie kļuva plastiski, un tos varēja griezt un krāsot.
Izmanto gliemežvākus
Pogas veidoja arī no keramikas un stikla. Francūži īpaši izcēlās ar savām porcelāna pogām, kuras apgleznoja ar zīdpapīra palīdzību. Čehijā, Bohēmijā, bija lielākās pogu stikla daļu ražotnes.
Attīstoties mehanizētai pogu ražošanai, arvien vairāk sāka izmantot jūras perlamutra gliemežvākus. Vākus atdalīja ar slāpekļskābes palīdzību un ar cauruļveida zāģīšiem izzāģēja formu. Lai pogu varētu piešūt apģērbam, tajā izveidoja caurumiņus un dekoratīvos rakstus. Sākumā izmantoja tikai jūras gliemežvākus, bet vēlāk amerikāņu manufaktūrists Džons Boepls sāka ražot pogas no mazāk zaigojošiem Misisipi upē un tās pietekās lielā vairumā atrodamiem saldūdens gliemežvākiem.
Žāvē muskatriekstu plāksnes
19. gadsimta vidū sāka gatavot pogas no Dienvidamerikas palmās augošajiem muskatriekstiem. Tos sagrieza plāksnītēs, lika krāsnī žāvēties, tad apstrādāja līdzīgi kā gliemežvākus.
20. gadsimtā pogas izmantoja ne tikai dekoratīvi, bet arī funkcionāli un nereti kombinēja ar rāvējslēdzējiem. Modernas pogas ražo no plastmasas — celulozes, polistirola, polivinila ar abstraktas vai ģeometriskas formas dizainu. Masu produkcijas mašīnās ražo izlietas pogas vai saspiežot pulverveida plastmasu, vai arī caur mazām atverēm iepilinot formās šķidru plastmasu.
(“The New Encyclopaedia Britannica”, 1991., 2. sējums)
