Knoku dzimta laiku lokos. Ferdinands ir bija fenomenāls cilvēks ar zelta rokām

Astrīdai Knokai, kura vairāk nekā 50 gadu par savām mājām sauc Aizkraukli, liktenis lēma mūža mīlestību atrast Galgauskas “Božās” jeb Knoka pilī, kā šīs mājas dēvē joprojām. Ar sirds siltumu viņa krājusi un apkopojusi atmiņas, materiālus par vīra Jāņa Knoka dzimtu. Tagad, mūža novakarē, tos pārskatot, viņa secina, ka “Božas” un Knoku dzimta saistītas ar neparastiem stāstiem, arī visai skarbiem.

MĀRĪTE DZENE

““Božas” uzceltas ļoti skaistā vietā Tirzas upes stāvā krastā. Apkārt daudz vecu koku — bērzi, priedes, egles, ozoli. Ne velti vārds “Božas” vairākām mājām tur saglabājies kopš seniem laikiem. Pirmskara konversācijas vārdnīcā skaidrots: “božu koks” — nošķibīts biškoks, “božu zīme” — biškoka māju zīme. Leģenda to saista ar krievu vārdu “bože” (dievs). Tiesa, apkārtni apvij teikas — par senu kapsētu netālajā granstskalniņā, kurš ticis norakts, par baznīcu, kas bijusi Tirzas stāvajā krastā un nogrimusi, bet reizēm vēl ieskanoties baznīcas zvans,” stāsta Astrīda.

Viņa zina, ka senāk bijušas trīs “Božu” mājas, bet jau pagājušā 20. gadsimta vidū tās palikušas tikai divas. Zināma tikai aptuvena to atrašanās vieta — tālāk mežā un krūmājā aiz otrajām “Božu” mājām, kur vēl aizstiepās zemes īpašuma robežas. Otrās “Božas”, neliela mājiņa, redzamas senā attēlā. Šī māja tikusi izjaukta un pārvesta uz citu vietu. Un trešās “Božas” — Knoka pils.

Pirmā tikšanās Knoka pilī — liktenīga

Pirmo reizi Astrīda “Božās” bija 1956. gada septembrī kopā ar Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas un juridiskās fakultātes jaunākā kursa juristiem, kas bija talcinieki un strādāja kolhozā “Centība”.

“Arī es mācījos Ekonomikas un juridiskajā fakultātē, bet man bija jāgatavojas republikas meistarsacīkstēm mākslas vingrošanā, tāpēc trenere bija dabūjusi atļauju, ka komandas dalībnieces var palikt Rīgā. Pēc pirmā treniņa mūs tomēr nosūtīja uz kolhozu. Gulbenē ar vilcienu iebraucām vakarā, kad saskaņā ar norādījumiem vajadzēja iet uz partijas komiteju. Tur diemžēl neviena darbinieka nebija, tāpēc mums nācās nakti nonīkt koridorā. Arī no rīta neviens neatnāca. Beidzot atbrauca “gaziks”, kura šoferis zināja, ka Knoka pilī ir studenti, tāpēc mūs veda turp. Tur mūs sagaidīja Jānis, mans nākamais vīrs,” pirmo tikšanos atceras A. Knoka.

Tagad nedaudz pārsteidzoši šķiet, ka arī padomju varas gados šo māju sauca par Knoka pili, lai gan tās izskats vairs ne tuvu nebija sākotnējais.

Kādā vakarā, kad viņa ar draudzeni, arī Astrīdu, pārnāca no balles Galgauskas kultūras namā, mamma Jānim bija atstājusi vārītas cūku pupas. Viņš paaicināja meitenes tās kopā ēst.

“Kvēpenītes gaismā paēdām. Simpātijas radās, bet vēl trīs gadi aizritēja studijās, Jānim Maskavā, man Rīgā, līdz atkal nejauši satikāmies Rīgā. Pēc trīs mēnešiem apprecējāmies un kopā nodzīvojām 62 gadus,” stāsta A. Knoka.

Kopā ar bērniem viņa “Božās” dzīvoja 1961., 1962., 1963. un 1964. gada vasarā.

“Vieta — brīnišķīga, bet katrai mājai tāpat kā cilvēkam ir savs stāsts. “Božām” — skaudrs. Māja bija pārcietusi kara vētras, no tās kā no svētku tortes bija palicis tikai pats vidiņš,” atzīst A. Knoka.

Kad Astrīda iepazina “Božas”, Jāņa tēvs Ferdinands bija jau aizsaulē. Studentu grupa, kurā bija vēlāk zināmi populāri juristi, dzīvoja Knoka pilī, un Ferdinanda sieva Johanna gatavoja visiem ēst.

“Māja, protams, pēc kara bija noplicināta, bet tā tomēr vēl arvien bija māja ar savu kārtību, ka visam jābūt savā vietā, un tradīcijām. Tas, manuprāt, ir rets gadījums, ka abi vecāki ir nedzirdīgi, bet viņu dēli ļoti labi mācījās. Mans vīrs Jānis gan Galgauskas pamatskolu, gan tehnikumu, gan Maskavā celtniecības institūtu beidza ar izcilību. Mājā ar dzirdi bija tikai attāla radiniece Anna Auzāne, kurai bija divu klašu izglītība. Tiesa, viņa bija dzīvesgudrs un gaišs cilvēks,” spriež Astrīda.

Apbrīno vecāku talantus un darbaspējas

Viņa secina, ka Ferdinands ir bijis fenomenāls cilvēks ar zelta rokām: fotogrāfs, burtlicis, grāmatsējējs, galdnieks, kalējs, seglinieks. Žēl, ka Astrīda vīratēvu dzīvē vairs nesastapa.

“Vīrs vienmēr ar dziļu cieņu atcerējās tēvu. Teica, ka neviens nevarēja saprast, kad viņš guļ, jo nepārtraukti ar kaut ko darbojās. Līdz vēlam vakaram strādāja savā darbnīcā un no rīta atkal. Fotogrāfijās pārsteidz viņa skatījums un tvērums gan nopietnos pasākumos, gan situācijās ar humoru. Kad Tirzas kultūras namā skatījāmies fotoizstādi, par kādu Ferdinanda fotogrāfiju mana vedekla teica: nu kā Fellīni! Būdams nedzirdīgs, viņš prata atraisīt cilvēkus, uztvert viņu iekšējo pasauli un atspoguļot to fotogrāfijās,” atzīst A. Knoka.

No sarunām ar vīru Jāni Astrīda zina, ka dēli bija blakus tēvam, kad bija brīvi no mācībām. Ja viņi arī nevarēja brīvi sarunāties, galvenais bija tēva paraugs, viņa daudzpusīgās intereses, milzīgās darbaspējas un viņam raksturīga stingrība.

Māte Johanna (dzimusi Grīnberga) augusi sešu bērnu ģimenē. Pārslimojot šarlaku, zaudējusi dzirdi. Tāpat kā Ferdinands mācījusies Valmieras nedzirdīgo skolā, kur apguvusi daudzas prasmes, sevišķi rokdarbus, kas palīdzējušas dzīvē. Vēlāk ar labām sekmēm beigusi “vārīšanas kursus”, bijusi lieliska kulināre.

“Stalta auguma, izskatīga. Kupliem, bizē sapītiem matiem. Patika labi ģērbties, pārsvarā pašas šūtos apģērbos. Bija dzīvespriecīga, laipna un ļoti viesmīlīga,” vīramāti raksturo Astrīda.

Jau būdama krietni gados, uzlikusi galdā pagatavoto mielastu, mēdza apsēsties savā saimnieces vietā galda galā.

“Dēli māti ļoti cienīja. Vienmēr centās palīdzēt, pavadīt un sagaidīt dzelzceļa stacijā, ja māte kur brauca,” saka A. Knoka.

Viņa ar Jāņa māti sazinājās vairāk ar zīmju palīdzību un lūpu kustībām.

“Sapratāmies gan virtuvē, gan ar bērniem. Ferdinands bijis nedzirdīgs kopš dzimšanas. Kāpēc — to ir grūti saprast, jo daži Knoku bērni bija dzirdīgi. Vecākais dēls Rūdolfs bija dzirdīgs un ļoti apdāvināts. Nedzirdīgs bija Ferdinands un māsa Vilhelmīne, vājdzirdīga bija Marija Antonija, bet brālis Ludvigs — dzirdīgs. Viņš zināja svešvalodas, strādāja Rīgā dzelzceļu pārvaldē,” stāsta Astrīda.

Viņa uzsver, ka Knoku ģimene iztika ar savā darbā nopelnīto un arī bērnus izaudzināja un izskoloja — abiem bija augstākā izglītība. Ādolfs kļuva jurists, Jānis — inženieris upju hidrobūvju un hidroelektrostaciju celtniecībā.

Vecāki bija nedzirdīgi, tāpēc ģimenē tika pieņemta Anna Auzāne, kas deva bērniem valodu.

Astrīdai ir Annas Auzānes fotoalbums, jo viņa pēdējos mūža gadus dzīvoja Knoku ģimenē Aizkrauklē.