Kokneses pagasta “Lejiņu” saimniekiem sākušās ganu dienas. Astoņi saimniecības lopi bauda pirmo zaļo zālīti. Tās gan vēl pamaz, tāpēc ganībās govis un teļi pavada tikai dažas stundas.
Kokneses pagasta “Lejiņu” saimniekiem sākušās ganu dienas. Astoņi saimniecības lopi bauda pirmo zaļo zālīti. Tās gan vēl pamaz, tāpēc ganībās govis un teļi pavada tikai dažas stundas.
“Lejiņos” saimnieko Irēna un Pāvels Leiņi. Lai arī kūtī un sētā ir kupla lopu un putnu saime — astoņi liellopi, ap divdesmit vistu un zosis, viss tikai pašu iztikai. Pienu Irēna un Pāvels pārstrādei nenodod, lieto paši un izbaro lopiem.
Šogad ganībās agrāk
Tā kā pagājušajā rudenī lopbarības bietes augušas slikti, tās beigušās agrāk, un govīm vairāk barots siens. Tāpēc šogad gotiņas ganībās tikušas agrāk nekā citu pavasari. Kad barības bijis vairāk, lopi ārā vesti tikai ap 20. maiju.
Lai ganībās izlaistie dzīvnieki būtu mierīgāki, mazāk skraidītu un neizmīdītu ganības, speciālisti iesaka pirmās dienas viņus ārā izvest stundu, divas. Irēnai un Pāvelam pirmā ganu diena bija 5. maijā, un šobrīd lopi ganībās pavada apmēram piecas stundas. Vēlāk jau varēs atstāt pļavā visu dienu.
Diviem ceļiem pa vidu
“Lejiņu” govīm katru pavasari no jauna jāpierod ne tikai pie zaļas zālītes ganībās, bet arī pie garāmbraucošo vilcienu un mašīnu trokšņa. Leiņu māja ir savdabīgā vietā — divus kilometrus no Aizkraukles dzelzceļa stacijas starp Rīgas—Daugavpils šoseju un dzelzceļa sliedēm. “Visu mūžu dzīvojot starp diviem ceļiem, pie trokšņa esam pieraduši, bet lopi tomēr ir diezgan tramīgi. Kad garām brauc vilciens un vēl nosvilpj, vienmēr paskatos, vai govis un teļi turpat,” stāsta Irēnas kundze.
Appļauj visas grāvmalas
Pāvels turpina: “Agrāk lopus vedām ganīt uz kilometru vai divus attālām pļavām, taču tagad tas vairs nav droši. Vai mazums dzirdēts par ganībās nozagtiem lopiem! Zemes mums maz, tikai trīs hektāri, taču kaut kā iztiekam. Nelielas platības nomājam, lai būtu, kur iesēt bietes. Ganībām un arī siena sagādei izmantojam katru zemes pleķīti mājas tuvumā. Appļaujam visas grāvmalas un ceļmalas, katru pļavas stūrīti un klēpi pa klēpim sienu sagādājam. Kaut tikai pietiktu spēka!”.
Irēna un Pāvels ir pensionāri. Saimniekam jau septītais gadu desmits, taču pēc izskata to grūti pateikt. Abi ļoti enerģiski un darbīgi. Irēna saka: “Tas tāpēc, ka uzturā lietojam tikai pašu audzēto un daudz strādājam. Ilgajos darba gados gūts pamatīgs rūdījums. Dzīve laukos un saimniekošana ir smags darbs. Mums nav ne atvaļinājuma, ne svētku, ne brīvdienu, taču ir tas, ko mēs protam un kas mums patīk.”
