“Tikko mācījos skolā, nu jau 40 gadu! Domāju, ka tas nav daudz, jo dzīve tikai pa īstam sākas,” smej aizkrauklietis Vitālijs Dombrovskis, kurš nupat nosvinēja apaļu jubileju.
“Tikko mācījos skolā, nu jau 40 gadu! Domāju, ka tas nav daudz, jo dzīve tikai pa īstam sākas,” smej aizkrauklietis Vitālijs Dombrovskis, kurš nupat nosvinēja apaļu jubileju. Ar labu humora izjūtu apveltītais vīrietis māk pasmaidīt par citiem un arī par sevi.
No laukiem uz pilsētu
“Esmu tāds pasaules klaidonis, klīstu no vienas rajona malas uz otru,” saka Vitālijs. “Kādreiz biju vietalvietis, tad dzīvoju Vallē, bet nu jau četrus gadus cenšos iedzīvoties pilsētā. Strādāju Aizkraukles elektrotīklu rajonā par energouzraudzības inspektoru. Katru dienu braucu ap simt kilometru uz darbu un atpakaļ, tad nolēmām pārnākt uz Aizkraukli.”
Vitālijs pie pilsētas dzīves jau pieradis, te strādājot. Sievai Inesei un bērniem gan bijis grūtāk. Dombrovsku ģimenē ir četri bērni: Aigaram ir septiņpadsmit, Jānim — trīspadsmit, bet dvīņiem Baibai un Raitim tieši Pēteros būs četri gadi.
“Ko sašļuki, papucīt?”
“Meitiņa mūsu ģimenē ir sengaidīta, arī brāļi viņu allaž žēlo,” stāsta tēvs. “Ļoti labi atceros brīdi, kad uzzināju, ka triju bērnu vietā tiksim pie četriem. Devos sievai līdzi uz sonogrāfa pārbaudi Rīgā. Ārsts skatās ekrānā un komentē: “Kājiņa, rociņa. Ai, un te arī kaimiņš pastrādājis! Būs divi.” Pamanījis manu sejas izteiksmi, viņš vēl piebilda: “Ko nu, papucīt, tā sašļuki?”.
Dvīņus ir mazliet grūtāk, toties ļoti interesanti audzināt. Ja viens kaut ko izdomās, otrs noteikti to atkārtos, arī blēņas. Dārzā mums ir ūdenstvertne. Tikko acis no mazajiem novērs, viņi vienā mirklī jau līdz pleciem slapji. Līdz elkoņiem būtu par maigu teikts.”
Vai grūti būt lielas ģimenes tēvam? “Lielākie auklē mazākos, un sievai mājās darba vienmēr pietiek. Vieglāk būtu, ja ģimene sajustu arī valsts atbalstu, piemēram, ja vecākiem būtu lielākas algas.
Uzskatu, ka bērni pārlieku stingri nav jāaudzina. Lielajiem ļauju, lai paši domā un vērtē. Iziet uz ielas un mācās sevi aizstāvēt. Vienu gan piekodinu — nekādu kaitīgu ieradumu. Arī pats nesmēķēju, dienesta laikā gan pamēģināju, bet tad atmetu.”
Atpūta dārzā un pie upes
Ģimenei kopīga atpūta un savdabīga lauku kompensācija ir darbs mazdārziņā. Tur saimniekot patīk ne vien vecākiem, bet arī bērniem. Pat Baiba un Raitis piedalās un palīdz, kā māk. “Dārzā allaž ir ko darīt. Tur aug pašu stādīti krūmi, koki. Pie tiem kā pie maziem bērniem jāpiestrādā,” saka Vitālijs.
Jubilāra vaļasprieks ir arī makšķerēšana. Tam agrāk atlicis vairāk laika, nu tikai šad tad aizbrauc uz Mēmeli, Susēju. “Tur man vislabāk patīk,” stāsta Vitālijs. “Uz Susējas tagad gan sabūvētas hidroelektrostacijas, izveidoti dīķi, tā jau vairs nav upe. Arī Daugavā patīk makšķerēt, īpaši brekšu laikā. Mans lielākais loms ir trīsarpus kilogramus smags breksis.
Nemāku sēdēt četrās sienās. Loms nav galvenais, bet gan atpūta, dabas tuvums.” Tēvam līdzi labprāt dodas vecākais dēls Aigars, arī Jancim šī nodarbe patīk.
Ja loms tomēr ir, sieva Inese no zivīm prot pagatavot gardu maltīti. Viņa ir pavāre, beigusi tehnikumu Vecbebros. Savulaik strādājusi par pavāri Valles pagasta bērnudārzā. Zivis gan parasti tīra tas, kurš tās izvilcis.
Katrs “dabū pa nagiem”
Vitālijs atzīst, ka viņam ir vispusīgs un interesants darbs. Viņš elektriķa amatu apguvis tehnikumā Rīgā. “Māte gan sākumā iebilda pret manu izvēli, sakot, ka bīstams darbs, bet vēlāk samierinājās,” stāsta viņš. “Nav tāda elektriķa, kurš nav “dabūjis pa nagiem”, bet tas nav nekas traģisks. Jāievēro drošības noteikumi. Ja plikām rokām elektrosadales skapī nelīdīsi, viss būs kārtībā.”
Savā amatā tēvs cer izskolot arī Janci. Viņam jau tagad interesē ar elektrību saistītas lietas. Prot elektroierīces ne vien salabot, bet arī ko jaunu izgudrot.
***
“Dzīve tikai sākas,” apgalvo jubilārs. Vai tajā vēl ko lielu gribas sasniegt? “Uzcelt māju piepilsētā, klusā vietā ūdeņu un dabas tuvumā,” saka Vitālijs.
