Par bagātību parasti uzskata naudu vai mantu, taču naudā neizmērāma bagātība ir arī neatkārtojami dabas veidojumi, kuri tapuši gadu simtiem, pat tūkstošiem.
Par bagātību parasti uzskata naudu vai mantu, taču naudā neizmērāma bagātība ir arī neatkārtojami dabas veidojumi, kuri tapuši gadu simtiem, pat tūkstošiem. Šīs bagātības saglabāt ir būtiski, lai arī nākamajām paaudzēm paliktu dižkoki, neparasti dabas veidojumi, reti sastopami dzīvnieki. Šobrīd Aizkraukles rajonā ir vairāk nekā 20 dažādu veidu aizsargājamu dabas teritoriju, aug vairāk nekā 50 dižkoku. Vairākās vietās dabas vērtības ir apdraudētas, jo šo teritoriju īpašnieki vēlas gūt kaut īslaicīgu materiālu labumu, nedomājot par to, ka viņu mantaskāres dēļ cietīs daba.
Katram sava nozīme
–– Ir vairāki aizsargājamo teritoriju veidi, –– stāsta Madonas reģionālās vides pārvaldes eksperts Uldis Ļoļāns. –– Piemēram, dabas rezervāti ir cilvēku darbības neskartas vai mazpārveidotas teritorijas, kurās nodrošina dabisko procesu netraucētu attīstību. Latvijā tādi ir četri: Moricsalas, izveidots 1912. gadā, Grīņu (1936.), Krustkalnu (1977.) un Teiču rezervāts (1982.).
Savukārt nacionālie parki ir plaši apvidi ar nacionāli nozīmīgiem dabas veidojumiem. Tajos dabu ne tikai aizsargā, bet arī pēta, organizē dažādu atpūtu. Ir trīs nacionālie parki: Gaujas (izveidots 1973. g.), Ķemeru (1997.) un Slīteres (1999.).
Dabas parki ir teritorijas, kurās ir noteiktas apvidus dabas un kultūrvēsturiskās vērtības. Arī šīs vietas piemērotas atpūtai. Katrs var izzināt dabu, tajā notiekošos procesus.
Dabas pieminekļi var būt savrupi dabas veidojumi –– koki, alas, avoti, klintis, akmeņi. Tiem ir zinātniska, kultūrvēsturiska, estētiska vai ekoloģiska vērtība. Lai aizsargātu vietas, kur dzīvo reti sastopami dzīvnieki, aug reti augi, veido dabas liegumus, kuros ievērojami ierobežota saimnieciskā darbība. Atsevišķi izdala arī aizsargājamo ainavu apvidus –– teritorijas, kuras izceļas ar savdabīgu vai daudzveidīgu ainavu un īpašu skaistumu. Šajās teritorijās pieļaujamas tikai tādas saimniekošanas metodes, kuras ir pietiekami saudzējošas, lai saglabātu nemainīgu vidi.
Nedrīkst mainīt vidi
Daudzi cilvēki interesējas, ko drīkst un ko nedrīkst darīt aizsargājamajā dabas teritorijā. Būtiskākie ierobežojumi jebkura veida aizsargājamā teritorijā attiecas uz meža ciršanu, zemes pārveidošanu, būvniecību, minerālmēslu un ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošanu. Atkarībā no aizsargājamās teritorijas veida šīs darbības ir vai nu ierobežotas vai pilnībā aizliegtas.
Vieglākais dabas aizsardzības režīms ir aizsargājamo ainavu apvidos, taču arī šīs teritorijas var būt sadalītas zonās, kurās aizsardzības režīmi atšķiras. Savukārt dabas rezervātos ir vietas, kur pat aizliegta cilvēka uzturēšanās.
Eiropas nozīmes liegums
Lai aizsargātu Eiropas nozīmes dabas vērtības, veido īpaši aizsargājamo teritoriju tīklu „Natura 2000″. Aizkraukles rajonā paredzēts izveidot vienu jaunu aizsargājamo dabas teritoriju un četras esošās paplašināt.
Daudzeses pagastā par 95 hektāriem plānots paplašināt dabas liegumu „Aklais purvs”, Aizkraukles pagastā par 100 hektāriem –– liegumu „Aizkraukles purvs un meži”, Vietalvas un Aiviekstes pagastā par 53 hektāriem –– aizsargājamo teritoriju „Vesetas palienes purvi”, Valles pagastā par 120 hektāriem –– Seržu tīreli.
Klintaines pagastā Daugavas krastā aptuveni 500 metru platā joslā no Maltupītes līdz Vārpu līcim paredzēts izveidot īpaši aizsargājamo dabas teritoriju „Klintaine”. Šajā upes krasta posmā ir daudz vērtīgu neskartu un neaizaugušu pļavu biotopu, kuros aug arī ļoti reti un aizsargājami augi.
Upe beidzas ar atvaru
Jaunveidojamajā dabas liegumā ir arī Maltupītes sausā gultne –– vieta, kur notiek aktīvi karsta procesi.
Nelielā Maltupīte tecējumu sāk Gnēvu purvā. Kādu gabalu līkumojusi pa mežu, tā ietek Būdu dzirnavu dīķī, lai tālāk turpinātu ceļu uz Daugavu. Taču apmēram 200 metru lejpus dīķa, pie “Vārpu” mājām, tā pazūd pazemē. Šajā vietā zemē ir liela bedre, kurā ietek upītes ūdeņi. Ūdens lēnām griežas pretēji pulksteņa rādītāju virzienam, veidojot savdabīgu atvaru.
Upes gultne turpinās apmēram 500 metru, taču ūdens pa to netek. Arī nekur citur tuvākajā apkārtnē nav neviena spēcīga avota. Iespējams, šāds avots izveidojies kaut kur zem Daugavas ūdens līmeņa.
Kādreiz ūdens no dzirnavu dīķa tecējis līdz pat Daugavai. Kad Daugavas krastā sākta dolomīta ieguve, upīte aizgājusi pazemē. Vasarā, kad ilgstoši nav lietus, Maltupīte tek tikai līdz dzirnavu dīķim. Vietā, kur patlaban ūdens pazūd pazemē, ir sausa bedre, kurā aug zāle. Par karsta procesiem nekas neliecina.
Privātīpašnieki uztraucas
Dabas lieguma „Klintaine” teritorija pārsvarā pieder privātīpašniekiem, kuriem te varētu būt ievērojami apgrūtināta saimnieciskā darbība. Gadījumos, kad saimnieciskā darbība var ietekmēt teritorijas vērtību saglabāšanu, būs jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, un tas ir dārgs un darbietilpīgs process.
Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā lauksaimniecības zemju īpašnieki „Natura 2000″ teritorijās par aizsargājamām sugām un biotopiem varēs saņemt kompensācijas.
Ko te aizsargāt?
Cilvēku, kuriem pieder zeme šajā teritorijā, viedokļi atšķiras. Daži ir neizpratnē, kas šajā vietā būtu īpaši aizsargājams.
Kāda sieviete, kura nevēlējās, lai min viņas vārdu, „Staburagam” teica, ka īsti nesaprot dabas lieguma veidošanas jēgu. Te, Daugavas krastā, jau tāpat daudz kas ir aizliegts. Nekādu īpašu vietu te nav, tikai brikšņi un dažas pļaviņas.
Labība neaug
Savukārt „Jurīšu” saimniece Marija Baurovska stāsta, ka pļavās esot ļoti daudz ārstniecības augu. Viņa dzirdējusi, ka te paredzēts veidot dabas liegumu, taču tas viņu neuztrauc.
–– Lielākie ierobežojumi noteikti attieksies uz meža ciršanu, –– saka Baurovskas kundze. –– Mēs savā mežā neko neplānojam cirst. Nevar taču upes krastā veidot tuksnesi. Citādi zemi saimnieciskām vajadzībām izmantot nevar. Auglīgās zemes slānītis ir ļoti plāns. Zem tā tūlīt dolomīts. Kolhozu laikās te mēģināja audzēt labību, taču nekas prātīgs neiznāca. Tā auga reta, un ražas bija niecīgas. Kad laukus pārstāja apstrādāt, tie ātri aizauga ar pļavas zālītēm, to vidū aug arī ļoti daudz ārstniecības augu. Dabai acīmredzot nepatīk, ka traucē augt tiem augiem, kuri te vietu atraduši jau sen.
Malku varēs gādāt
Klintaines pagasta „Teicejniekos” saimnieko Jānis Klušs. Viņam pieder 6,5 hektāri meža, kurš pilnībā ietilps jaunveidojamajā dabas liegumā.
— Es, protams, atbalstu dabas aizsardzību, –– saka Kluša kungs. –– Tomēr mani satrauc varbūtība, ka šajā teritorijā pilnībā varētu aizliegt cirst kokus. Man cita meža nav, un tā ir vienīgā iespēja sagādāt malku ziemai. Tad būs malka jāpērk citur vai no sava meža jāved zagšus. Ir taču daudz sausu, nokaltušu un izgāzušos koku. Pie tam mežam jau vairāk nekā 80 gadu. To varētu sākt cirst. Es gan neplānoju lielu ciršanu. Vajadzētu pāris kubikmetru baļķu paša saimniecībai. Pārējais lai aug, priecē mani un citus. Par meža izstrādāšanas iespējām pēc lieguma izveidošanas vēl nav nekādas informācijas. Tāpat nav skaidrs, vai te varēs braukt atpūtnieki, kuri dodas uz Daugavas krastu. Man nav iebildumu, ja cilvēki mežā uzvedas kulturāli, taču diemžēl bieži vien viņi atstāj atkritumus, nepiemērotās vietās kurina ugunskurus. Atbildību gan noteikti prasīs no meža īpašnieka.
–– Par malkas sagatavošanu nevajadzētu pārāk uztraukties, –– skaidro Ļoļāna kungs. –– Ņemot vērā plānotos šīs teritorijas aizsardzības pasākumus, malkas vākšana un tūristu kustība nebūs aizliegta.
„Natura 2000″ aizsargājamā teritorija praktiski ne ar ko neatšķiras no citām aizsargājamajām teritorijām. Atšķirība tā, ka Eiropas Savienība sadarbosies ar mums šo teritoriju apsaimniekošanā un atbalstīs finansiāli. Cirst mežu, sēņot, ogot varēs tāpat kā līdz šim –– saskaņā ar noteikumiem.
Pļavas jānopļauj
Zemes īpašnieki, kuriem šajās teritorijās pieder pļavas, nedrīkstēs tās uzart, mēslot ar minerālmēsliem vai apsēt ar ražīgāku zālāju sēklām. Pļavas katru gadu būs jānogana vai jānopļauj.
Ja „Natura 2000″ teritorija izveidota purva aizsardzībai, tur nedrīkstēs iegūt kūdru, toties purvs būs domāts medniekiem, ogotājiem, sēņotājiem, dabas draugiem. Varēs ierīkot dabas takas purva augu un putnu novērošanai.
Šie noteikumi attiecas arī uz dabas aizsargājamajām teritorijām, kuras noteiktas saskaņā ar Latvijas likumdošanu.
„Nelss” rīkojas likumīgi
Teritoriāli viena no lielākajām dabas aizsardzības teritorijām Aizkraukles rajonā ir dabas parks „Daugavas ieleja”, kurš abpus Daugavai plešas Aizkraukles, Sērenes un Skrīveru pagastā. Te dzīvo daudz cilvēku, rit saimnieciskā darbība. Cilvēki, kuri mīt šajā teritorijā, lielākoties informēti par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, un uzskata, ka ierobežojumi netraucē, tieši otrādi –– palīdz saglabāt šo vidi nemainīgu un skaistu.
Iedzīvotājus uztrauc fakts, ka bijušajā karjerā Daugavas senlejas teritorijā (Aizkraukles pagasta teritorijā, netālu „Dzirnavu” mājām –– aut.) firma „Nelss” ber koku mizas un citus koksnes atkritumus.
Uldis Ļoļāns skaidro, ka mizu un koksnes atkritumu bēršana ir saskaņota ar reģionālo vides pārvaldi. Veiktais novērtējums liecina, ka dabai kaitējums nerodas.
–– Tā ir karjera rekultivācija, –– saka Ļoļāna kungs. –– Sabērtās mizas blietē. Karjeru piebērs līdz malām, uzvedīs zemi un iesēs zāli.
Vēlas būvēt spēkstaciju
Aizkraukles pagasta „Dzirnavās” saimnieko Daina Kurmēna.
–– Te ir ļoti skaistas vietas, –– viņa saka. –– Zinu, ka šī ir aizsargājama dabas teritorija, taču tas netraucē te dzīvot un saimniekot. Karjeru sāka rakt 1967. gadā. Granti ņēma visi, kam nebija slinkums. Manuprāt, tā nebija īsti likumīga darbība.
Satrauc kas cits. Garām mūsu mājām tek Karikstes upīte. Kaimiņš –– rīdzinieks Juris Šīrons –– uz tās plāno celt mazo hidroelektrostaciju. Tas būtu briesmīgi, ja te ko sāktu rakt, appludinot apkārtni. Ciestu šejienes daba.
„Staburags” uzzināja, ka arī augstāk uz šīs upītes Aizkraukles pagasta „Rūķīšu” saimniekam Ivaram Akmentiņam bijusi līdzīga vēlēšanās.
Aizliegts nav
–– Karikstes upīte nav iekļauta to upju sarakstā, uz kurām aizliegts būvēt hidroelektrostacijas, –– saka Uldis Ļoļāns. –– Teorētiski iespēja ir. Vispirms gan vajadzīgs aprēķins, vai spēkstacijas celtniecība ir ekonomiski pamatota, jo šajā upītē ir maz ūdens, un sausākā laikā tecēšana gandrīz apstājas. Pie tam ļoti iespējams, ka upītes krastos ir biotopi, kuru dēļ celtniecība nebūtu iespējama. Vispirms gan vajadzīga pašvaldības atļauja, pēc tam reģionālā vides pārvalde izsniedz tehniskos noteikumus.
Aizkraukles pagasta pārvaldes priekšsēdētājs Jānis Bāliņš informē, ka Akmentiņa kungs vairākas reizes interesējies par spēkstacijas celtniecības iespējām, taču nekāda oficiāla lēmuma šajā jautājumā nav.
–– Akmentiņa kungs 2002. gada
1. martā iesniedza lūgumu, kurā sakarā ar uzņēmējdarbības sākšanu lūdz atļaut starp zemes īpašumiem „Daugavbordzēni” un „Gridziņi” uz Karistes upes būvēt mazo hidroelektrostaciju, –– saka Jānis Bāliņš. –– Viņš sāka interesēties par celtniecības niansēm citās institūcijās un drīz pēc tam lūdza viņa iesniegumu neizskatīt. Otrreiz ar šādu lūgumu viņš pašvaldībā nav vērsies. Par Šīrona kunga aktivitātēm man informācijas nav.
„Staburagam” diemžēl neizdevās sazināties ne ar Akmentiņa, ne Šīrona kungu.
Pele kāpj kokā
Par dabas bagātībām Daugavas senlejā liecina fakts, ka te uz dzīvi apmeties kāds reti sastopams dzīvnieks –– lielais susuris. Latvija ir viņa izplatības areāla ziemeļu robeža. Lielais susuris ir drukns, 15 līdz 20 centimetru garš grauzējs, kurš pārtiek lielākoties no ozolzīlēm, lazdu riekstiem, kastaņiem, dažādām sēklām. Līdzīgi vāverēm lielie susuri dzīvo kokos. Viņi iekļauti Latvijas Sarkanajā grāmatā.
Vienīgais Latvijā
Skrīveru mikrolieguma teritorijā lielo susuri ornitologa Oskara Keiša vadībā pēta divi Skrīveru vidusskolas audzēkņi –– Māris Žagars un Kristaps Rozenfelds.
–– Pētīt šo dzīvnieku mums ieteica skolas direktors Aldis Rakstiņš, –– stāsta Māris Žagars. –– Pētījums ilgst jau vairāk nekā trīs gadus. Lielais susuris ir aktīvs krēslas stundās un naktī, tāpēc viņu grūti novērot. Ašķeres gravā esam izvietojuši 65 koka būrīšus, kuros šie dzīvnieki labprāt ielūkojas. Pēc būru apmeklējuma var spriest par šo dzīvnieku uzvedību, paradumiem. Pagājušā gada rudenī pirmo reizi izdevās šo dzīvnieku ieraudzīt, nofotografēt un nofilmēt. Tā bija balva par paveikto darbu. Protams, ne visos būrīšos susuri iegriežas. Daudzus no tiem par mājvietu izvēlas citi mazie grauzēji, putni. Diemžēl vietējie iedzīvotāji ne vienmēr ievēro mikroliegumā esošos noteikumus. Mežā daudzviet izbērti atkritumi, vairāki mūsu izliktie būrīši salauzti, saskaldīti malkai.
Šāda veida pētījums par lielajiem susuriem ir vienīgais Latvijā, un mūsu savākto informāciju var izmantot turpmākajiem pētījumiem.
Jāapzinās atbildība
Aizkraukles rajonā ir ļoti daudz neskartu dabas stūrīšu, skaistu ainavu. No mums atkarīgs, vai arī nākamās paaudzes varēs dzīvot nepiesārņotā un nepārveidotā vidē. Pirms durt lāpstu zemē, izbērt atkritumus, lietot ķimikālijas, būtu jāpārdomā, vai mirkļa ekonomiskais efekts neiznīcinās ko tādu, kā atjaunošana vairs nekad nebūs iespējama.
