Ieva un Ilmārs Klauži ir cilvēki, kuri prot gan labi strādāt, gan arī atpūsties. Apmeklētāji slavē zemnieku saimniecības “Vējkalni” kafejnīcu virtuvi, bet darbinieki vēl ilgi atceras uzņēmuma īpašnieku rīkotās ballītes.
Ieva un Ilmārs Klauži ir cilvēki, kuri prot gan labi strādāt, gan arī atpūsties. Apmeklētāji slavē zemnieku saimniecības “Vējkalni” kafejnīcu virtuvi, bet darbinieki vēl ilgi atceras uzņēmuma īpašnieku rīkotās ballītes. Pagājušās nedēļas nogalē Ilmārs Klaužs nosvinēja savu 40. dzimšanas dienu.
Ieva ir no Ķekavas, Ilmārs — no Preiļu puses, bet pēdējie septiņpadsmit gadi pavadīti Bebros. Taču Bebros ir tikai Klaužu ģimenes māja, visa pārējā dzīve saistīta ar Koknesi un Aizkraukli. Dēli mācās Kokneses vidusskolā, darba dēļ ikdienā mērojams ceļš uz Aizkraukli, kur ir divas kafejnīcas un ēdnīca. Pa ceļam jāiegriežas arī divos veikalos Koknesē.
Visbiežāk zemnieku saimniecības “Vējkalni” īpašniekus var sastapt kādā no kafejnīcām, tāpēc tur arī notiek mūsu saruna. To iesākam ar Ilmāru, bet vēlāk mums pievienojas arī Ieva. Ilmārs šoreiz ir galvenais runātājs.
Norīko uz Bebriem
— Kā kļuvāt par bebrēniešiem?
— Pēc toreizējās Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas mani nosūtīja darbā Vecbebru tehnikumā. Pēc gada augstskolu pabeidza arī Ieva. Bijām apprecējušies jau studiju laikā. Arī viņa sāka strādāt tehnikumā. Bebros esam kopš 1986. gada, tik ilgi arī precējušies.
— Vai darbs vienmēr bijis saistīts ar apgūto profesiju?
— Sākumā biju pasniedzējs, mācīju jauniešiem, kā rīkoties ar tehnoloģiskajām iekārtām, un arī rasēšanu. Vēlāk biju direktora vietnieks. Arī Ieva bija pasniedzēja, bet viņas darba gaitās bija divi pārtraukumi, jo piedzima puikas.
Pasniedzēji kļūst par uzņēmējiem
— No tehnikuma aizgājāt, lai sāktu savu biznesu?
— Jā. Sākām ar nelielu veikaliņu Bormaņos, taču labos laikus, kad tirdzniecībā vēl nevajadzēja kases aparātus, jau bijām nokavējuši. Sākums tik viegls nemaz nebija. Vēlāk atvērām veikalu Koknesē, ieguvām tiesības saimniekot kafejnīcā “Pērse”, tad “Pauzē” Aizkrauklē. Koknesē atvērām maksas automašīnu stāvvietu, pie Kokneses pilsdrupām divus gadus darbojas mūsu laivu noma. Nu jau divus gadus ēdinām arī skolēnus Aizkraukles novada ģimnāzijā.
“Vai cilvēkus pabarot nemācēsim?”
— Vai viena veikala un kafejnīcas bija par maz?
— Sākumā ar vienu veikalu varēja iztikt, taču tā uzturēšanas izmaksas arvien pieauga. Vajadzēja pelnīt vairāk, tāpēc nolēmām paplašināties. Uzzinājām, ka toreizējā patērētāju biedrība kafejnīcai “Pērse” meklē jaunus saimniekus. Nolēmām pieteikties. Piecus gadus esam studējuši pārtikas tehnoloģiju, vai tad cilvēkus nemācēsim pabarot? Tāpēc mums bija vieglāk.
Lepnus autiņus nepērk
— “Vējkalni” ir mazs vai vidējs uzņēmums?
— Tirdzniecības vietu un pakalpojumu ir daudz, taču kopējais apgrozījums nav liels. Aizkraukles rajonā esam vidējs uzņēmums, bet Latvijas mērogā — mazs.
Visu, ko nopelnām, ieguldām atpakaļ uzņēmumā. Tikko “Pērsē” veicām remontu. Aizkraukles centrā atvērtas vairākas ēstuves, arī mums jādomā, kā klientus piesaistīt.
— Bieži rakstām par jauniem veikaliem un kafejnīcām, bet pēc laika tie jau slēgti. Taču jūsu uzņēmums jau vairākus gadus turas diezgan stabili.
— Turamies tāpēc, ka nepērkam lepnus autiņus, nealgojam liekus strādniekus un autovadītājus. Pats vedu preces, sieva rūpējas par grāmatvedību. Tagad gan ir vieglāk, ražotāji un tirgotāji daudzas preces pieved. Esam priecīgi, ka varam nopelnīt sev algu, jo uzņēmuma uzturēšanas izmaksas ir ļoti lielas. Mazajiem uzņēmumiem darboties ir grūti, ar vienu veikalu ģimeni pabarot nav iespējams.
“Netīras” naudas nav
— Vai biznesa attīstīšanai esat ņēmuši arī kredītu?
— Gandrīz visu laiku dzīvojam uz kredīta. Mums izveidojusies ļoti laba sadarbība ar “Unibanku”, kur mūs saprot un atbalsta. Visgrūtāk paņemt pirmo kredītu, pēc tam, kad redzi, ka vari to atdot, ir vieglāk. Bez aizņēmuma jau nevar “ieskrieties”. Sakrāt dažus tūkstošus latu kādam lielākam darbam nav iespējams. Piemēram, lai varētu sākt darbu Aizkraukles novada ģimnāzijas ēdnīca, ieguldījām tur aptuveni sešus tūkstošus latu. Nu nevarēja knapināties ar 100—200 latiem. Vasarā vajadzēja visu izdarīt, lai 1. septembrī būtu kārtībā. Man jau nav “netīrās” naudas, tāpēc jāņem kredīts.
Labākais kolektīvs šaipus Daugavas
— Cik liela nozīme uzņēmumā ir darbiniekiem?
Ieva un Ilmārs vienbalsīgi:
— Vērtīgākais, kas ir mūsu biznesā, tie ir tieši darbinieki.
Ilmārs turpina: — Vienmēr esmu teicis, ka “Vējkalnos” ir labākais kolektīvs, kādā jelkad esmu strādājis. Šaipus Daugavas jau nu noteikti. To var redzēt ne tikai darbā, bet arī kopīgajos atpūtas pasākumos. Visi ir ne tikai labi speciālisti, bet arī lieliski cilvēki, ar kuriem izveidojusies īpaša psiholoģiskā saskaņa.
Mūsu ēdināšanas uzņēmumos strādā ļoti labas darbinieces. Vienīgā problēma — viņām te nav kur izvērsties. Protams, kad klāj galdus viesībām, viņas var radoši izpausties, bet kafejnīcās šīs iespējas ierobežotas. Mūsu klientiem nepatīk eksperimentāli ēdieni.
Šajā jomā diemžēl daudz ko nosaka arī klientu pirktspēja. Ja cilvēkiem būtu vairāk naudas, viņi varētu atļauties vēl vienu baudu, jo būtībā arī ēšana ir bauda.
Vienmēr nogaršo ko jaunu
— Vai pats eksperimentējat ar ēdieniem?
— Nepatīk visu laiku ēst tikai kotletes ar kartupeļiem. Man kā gardēdim patīk vienmēr nogaršot kaut ko jaunu. Meitenes kafejnīcās vienmēr pagatavo kaut ko interesantu, un es esmu pirmais, kurš to nogaršo.
Kad uzzinām, ka atvērta kāda jauna kafejnīca, abi ar sievu dodamies novērtēt, ko tur piedāvā. Pēc tam stāstu par to kafejnīcas meitenēm. Bieži vien konstatējam, ka jauno, kas sākts Rīgas kafejnīcās, esam jau izmēģinājuši.
Darbiniekus sūta mācīties
— Varbūt Aizkraukles rajonā jānoorganizē pavāru konkurss? Jūs varētu būt jaukas tradīcijas aizsācēji!
— Diez vai būtu liela atsaucība. Kursos un semināros no Aizkraukles rajona vairāk nevienu pavāru un pārdevēju šajos pasākumos neesmu manījis. Nesen kāda firma, kura izplata alkoholiskos dzērienus, arī rīkoja semināru. Trīs mūsu meitenes tur bija vienīgās. Protams, kursi maksā naudu, bet bez zināšanām nebūs panākumu. Nupat mūsu darbinieces bija arī ēdienu dekorēšanas kursos. Tur māca brīnumus — kā no parastas bietes izveidot rozi, kuru pa gabalu nevar atšķirt no īstās. Izgatavojām nazīšus, un brīvajā laikā viņas griež dekorējumus.
Aktīvi kopš studentu gadiem
— Esmu dzirdējusi, ka protat ne tikai labi strādāt, bet arī interesanti atpūsties.
— Mums nepatīk sarīkojumi, kuros visi tikai sēž pie galda, ēd, dzer, bet pēc tam saka — nebija interesanti. Pie mums tā nekad nenotiek, viss “aiziet uz urrā” un līdz rītam. Vienmēr abi ar sievu cenšamies kaut ko izdomāt.
Tas mums no studentu gadiem. Mēs taču mācījāmies Pārtikas tehnoloģijas fakultātē, kura ja ne pasaulē, tad Eiropā noteikti ir pati labākā. Lai tajā mācītos, bija jāiztur liels konkurss, tāpēc vienuviet sanāca labākie jaunieši. Labākie ne tikai mācībās, bet arī sabiedriski aktīvi un izdomas bagāti. Dejojām, dziedājām, rīkojām dažādus pasākumus, arī kāzas. Nevis tikai klājām galdus, bet organizējām arī visas kāzu izdarības.
Atļaujas atvaļinājumu
— Uzņēmēji vienmēr sūdzas par laika trūkumu, jo nevar paspēt visu izdarīt. Vai arī jūs strādājat 24 stundas diennaktī?
— Kad sākām darboties tirdzniecībā, lai arī bija tikai viens neliels veikals, reizē ar sauli cēlāmies un gūlāmies. Pats agri no rīta braucu uz ceptuvi pēc svaigas maizes, Ieva darīja citus darbus. Taču aiz letes gan nekad neesmu stāvējis, tas man nepadodas.
Pa šiem gadiem esam tikuši tik tālu, ka varam atļauties atvaļinājumu. Tas tāpēc, ka mums ir labi un uzticami darbinieki, kuriem droši varam atstāt veikalus un kafejnīcas. Pagājušajā gadā atvaļinājumā devāmies uz Slovakiju slēpot.
— Tas ir viens no jūsu vaļaspriekiem?
— Jā, bet atklājām to tikai pirms diviem gadiem. Reiz, braucot no Rīgas, kad visapkārt jau zaļoja zālīte, radio dzirdēju — Ērgļos vēl slēpo. No Bebriem līdz Ērgļiem nav tālu. Aizbraucām paskatīties, kas tur notiek, un pamēģinājām braukt ar kalnu slēpēm. Kā mācējām, tā braucām, bet mums iepatikās. Tāpēc pērn jau braucām uz Slovakiju. Arī Latvijā ir kalni, taču ar pārāk īsiem nobraucieniem. Dēliem patīk arī snovbords.
Pēršanās — tas ir dzīvesveids
— Zinu, ka arī pēršanās pirtī ir jūsu ģimenes vaļasprieks.
— Nu jau tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Pirms pieciem gadiem tukšu kūtiņu pārbūvēju par pirti. Atcerējos, ka jaunībā ļoti aizrāvos ar daiļamatniecību, un pats pirtī uztaisīju koka kublu, kur “mērcēties”, jo baseina jau mums nav. Pirmos mēnešus pirti kurinājām vairākas reizes nedēļā, kamēr visi radi un draugi bija izpērušies. Tagad pietiek, ja izkurinām to reizi nedēļā.
Lai pēršanās nebūtu tikai vienkārša izkarsēšanās vai papliķēšanas ar pirtsslotu un no tās gūtu baudu gan miesa, gan gars, pieteicāmies pie viena pirtnieka. Viņš mums parādīja, ka pēršanās ir īpašs aptuveni divas stundas ilgs process ar karsēšanos, pēršanos, gulēšanu zem klajas debess un citām lietām. Mēģinām šo procesu realizēt arī mājās. Tas ir labākais, kas ļauj atslēgties no ikdienas darbiem, dod enerģiju un garīgu pacēlumu.
— Kādi ir jūsu nākotnes nodomi?
— Vasaras sākumā pēc celtniecības darbu pabeigšanas atvērt veikalu Bormaņos. Pagājušajā gadā veikalu nopostīja ugunsgrēks. Smagi pārdzīvojām, taču esam pārliecinājušies, kas viss notiek uz labu. Jāturpina strādāt. Plānu daudz, galvenais, lai pietiktu spēka, laika un naudas tos realizēt.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Ieva un Ilmārs Klauži.
Dzīvesvieta: Bebru pagasts.
Nodarbošanās: zemnieku saimniecības “Vējkalni” īpašnieki, pieder veikali, kafejnīcas, automašīnu stāvvieta un laivu noma.
Izglītība: augstākā, abi beiguši Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultāti.
Ģimene: divi dēli. Mārtiņš mācās Kokneses vidusskolas 6. klasē, Kristaps — 9. klasē.
Vaļasprieks: visai ģimenei — kalnu slēpošana un ceļošana, Ievai — līnijdejas.
