Katrs ganiņš agrāk mācēja gatavot stabules. Tā kā mūsdienās govis gana elektrisko stiepļu aplokā, gana arods, tāpat kā stabuļu taisīšana, aizmirsies. Tomēr klintainietis Valdis Mičulis šo nodarbi vēl pieprot.
Katrs ganiņš agrāk mācēja gatavot stabules. Tā kā mūsdienās govis gana elektrisko stiepļu aplokā, gana arods, tāpat kā stabuļu taisīšana, aizmirsies. Tomēr klintainietis Valdis Mičulis šo nodarbi vēl pieprot.
Valdis Mičulis savu prasmi demonstrēja Koknesē notikušajā folkloras festivālā “Pulkā eimu, pulkā teku”. Pēc Valda jautājuma, kuram ģimenē kāds pavasarī griež stabules, atsaucās tikai retais festivāla dalībnieks. Arī Valdis jau daudzus gadus stabules nebija taisījis, bet nu, gatavojoties šim pasākumam, bija jāatceras, kā to darījis bērnībā un jaunībā.
Valdis gan bērna, gan arī jaunekļa gados katru gadu gājis ganos. Nazītis vienmēr bijis līdzi. Stabuli var griezt no jebkura koka zara, tikai jānogaida, līdz kokā sāk riņķot dzīvības sula un lapas plaukt. Tikai tādam kokam var nomaukt mizu, kas stabules gatavošanā ir vissvarīgākais. Lai miza labāk nāk nost, ar naža rokturi jāpadauza, tikai nevajag pārcensties. Miza var pārplīst. Stabules taisīšana ir smalks un rūpīgs darbs.
No tievāka zariņa iznāk stabule ar smalkāku skaņu, bet tajā stiprāk jāpūš. Resnāka zara stabulei skaņa būs dobjāka, taču to var regulēt, mizas apvalku pa zaru bīdot uz priekšu un atpakaļ.
“Izstaigāju grāvmalas un mežus, piemērotāko koku stabulēm meklējot. Šobrīd tās var darināt tikai no ievas, jo pārējiem kokiem vēlā pavasara dēļ lapas vēl neplaukst. Bet visgaršīgākā stabule ir no kārkla, kurš aug ikvienā grāvmalā,” tā klintainietis. “Festivāla rītā pirms braukšanas uz Koknesi vienu stabulīti uztaisīju mazajai meitiņai. Viņai tas bija liels pārsteigums. Tagad jau tādas vairs negatavo.”
