Pēc pusotra gada beidzot atrisinājusies lieta par padotā piekaušanu uzņēmuma “Vēri — Z” kokapstrādes cehā Klintainē.
Pēc pusotra gada beidzot atrisinājusies lieta par padotā piekaušanu uzņēmuma “Vēri — Z” kokapstrādes cehā Klintainē. Priekšnieks atzinis, ka iesitis strādniekam, nodarot viņam miesas bojājumus.
Varenību izrāda ar dūrēm
“Staburags” jau vairākkārt rakstījis, ka 2001. gada 16. jūlijā kokapstrādes ceha maiņas priekšnieks Einārs Kunickis iekaustījis zāģu asinātāju Juri Suhovu. Sitienu rezultātā pļaviņietim Jurim Suhovam radīti miesas bojājumi, bija nepieciešama ārstu palīdzība.
Piekaušanā apvainotais Einārs Kunickis savu vainu noliedza, apgalvodams, ka Juris Suhovs pats paklupis. Turklāt strādnieks esot rupjš, slinks un darba devējus arī apzadzis, aiznesot viņam uzticētos instrumentus.
Konfliktā iesaistīto personu versijas par notikušo atšķīrās, katrs apgalvoja savu, tādēļ par notikušo cietušais uzrakstījis iesniegumu policijai.
Policijas spēki par vājiem
Taču arī policija neko līdzēt nespēja, jo ekspertīzē konstatēja, ka Jurim Suhovam nodarīti viegli miesas bojājumi, par kuriem kriminālatbildība nedraud. Vienīgā iespēja — iesniegt privātsūdzību tiesā.
Juris Suhovs tā izdarīja, pie viena Aizkraukles rajona tiesā iesniedzot arī civilprasību par viņam nodarīto miesas bojājumu ārstēšanas izdevumu atmaksu.
Tiesa kā laba izrāde
Diemžēl arī Aizkraukles rajona tiesa konfliktu neatrisināja bez aizķeršanās. Tiesas sēdi vairākkārt atlika, bet vienīgā sēde, kas notika 2002. gada pavasarī, liecinieku dēļ atgādināja labu teātra izrādi. Piemēram, pāris liecinieku tiesā stāstīja, ka par notikušo uzzinājuši no publikācijas laikrakstā “Staburags”! Savukārt vēl citi liecībās tā sapinās, ka paši vairs nespēja paskaidrot, kur bijuši notikuma brīdī un kā par to uzzinājuši. Protams, Einārs Kunickis visu laiku apgalvoja, ka nevienam nav sitis.
Galu galā arī šo tiesas sēdi atlika uz vēlāku laiku — gandrīz uz gadu, jo tiesnesis Juris Zēģele, kurš lietu izskatīja, darbu Aizkraukles rajona tiesā pārtrauca.
Vainīgais atzīstas
Bet Juris Suhovs un viņa māte, kura enerģiski centās panākt taisnību, nepadevās. Viņi sagaidīja, kamēr lietu nodod citam tiesnesim, un 2003. gada 27. februārī no jauna vēra tiesas nama durvis.
Tomēr arī šoreiz tiesas sēde nenotika, jo apsūdzētais pēkšņi piekrita mierizlīgumam. Parakstot vienošanos ar cietušo, Einārs Kunickis atzina, ka 2001. gada 16. jūlijā divas reizes iesitis Jurim Suhovam, nodarot viņam miesas bojājumus — galvas sasitumu, deguna kaula lūzumu, smadzeņu satricinājumu un citus.
Vainīgais arī piekrita pāris mēnešu laikā samaksāt civilprasībā norādīto naudassummu, ko šobrīd jau izdarījis.
Uzvarēt palīdz neatlaidība
Kaut uzvarējuši un savu taisnību pierādījuši, cietušā pārstāvji gandarījumu neizjūt. Uzvarēt palīdzējusi neatlaidība, taču nepatīkamu pārdzīvojumu šajā laikā bijis ļoti daudz. Jurim Suhovam un viņa tuviniekiem nācies uzklausīt apmelojumus, izjust izsmieklu. Nācies pārciest arī apvainojumus zagšanā — “Vēri — Z” pārstāvji Juri apsūdzēja instrumentu zādzībā.
Notikušajā iesaistītas arī citas personas, piemēram, Jura Suhova ģimenes ārste, par kuru iesniegta sūdzība, it kā viņa piekautajam uzrakstījusi viltotu darbnespējas lapu. Pārbaudēs gan konstatēts, ka tas darīts pamatoti. Tāpat noraidīta apsūdzība instrumentu zādzībā.
Likuma bezspēcība
Vairs nav svarīgi, kurš vainojams konfliktā. Daudz aktuālāks ir jautājums, kā tiesiskā valstī šķietami vienkāršu lietu nespēj atrisināt teju vai divus gadus. Turklāt to operatīvi nespēj izdarīt ne policija, ne tiesa, jo likums izrādās bezspēcīgs.
Taisnība panākta, vienīgi pašam vainīgajam atzīstoties. Ja viņš to neizdarītu un mierizlīgumu neparakstītu, šai lietai galu tik drīz neredzētu. Bail pat iedomāties, kā taisnību panākt sarežģītākās lietās…
