“Vai tā diena vai nakts — ielās klīstu viens pats…” Jā, tas ir Aleksandrs Čaks.
“Vai tā diena vai nakts — ielās klīstu viens pats…”
Jā, tas ir Aleksandrs Čaks. Jūs vaicāsiet, kā tāds dzērājs, “bomzis”, par kādu tagad mani visi uzskata, kaut ko zina par Aleksandru Čaku? Es tak’ arī skolā gāju! Toreiz, septiņdesmitajos gados, šitie Sašas dzejolīši bija topā. Mēs, vidusskolas čalīši, skaitījām tos savām meitenēm, un viņas, vizbulītes, krita pie mūsu kājām viena pēc otras. Es savu nu jau bijušo lauleni arī Sašas dzejām savaldzināju.
Aizvakar mēs, tie “krutākie veči”, satikāmies pie mājas stūra. Sak’ rīts ir klāt, jāsāk kājas kustināt! Jāsamet kāds santīms pa trim, ko “kristāla bankā” noguldīt. Šitai bankai, ko citi sauc par “stikla banku”, mēs jau daudzus gadus esam uzticīgi. Es visu mūžu divas esmu mīlējis — savu lauleni un stikla draudzeni. Es savu lauleni mīlēju, bet viņa no manis aizlaidās. Es esot dzērājs, nespējot mani uzturēt. Tos sieviešu monologus visi no galvas zina. Aizskrēja pie nedzērāja. Bet es viņu joprojām mīlu! Jā, pasaulīte visādu kārdinājumu pilna. Vai es vainīgs, ka iemīlēju to otru? A, kas par figūru! Katru dienu citāda.
Tas sākās jau pasen, agrā jaunībā. Mani kā jaunāko veči no rīta, kad brigadieris bija visus darbos izrīkojis, sūtīja uz veikalu pēc “kočiņa”. Kas tad man — jauns un fikss, ātri turp, ātri atpakaļ. Par atnešanu veči man ielēja vienu aliņu. Vairāk nē. Vēl jau armijā nebiju dienējis.
Kad atnācu no armijas, bija atkal “jāpierakstās” darbā. Pat neatceros, kā mājās tiku.
Un tad vēl dzimšanas dienas, Armijas diena, Sieviešu diena… Vispār to svinamo dienu sanāca padaudz. Sieva bij’ kalendārā atzīmējusi, teica — gadā katra otrā jums svinama diena. Kādus tik dzērienus un kādās pudelēs mēs svētkos pagaršojām! Cita pudelīte slaida kā jaunu skuķu kājiņas, dažai viduklis iežmiegts kā princesītei, vēl kāda pudelīte apaļīgiem sāniem kā īsta saimniekmamma.
Sākumā sieva mēģināja mani no tām jubilejām un svinēšanām atrunāt, aizmānīt. Es taču esmu vīrietis! Kaut precējies, bet ne savažots. Kur gribu, tur eju, ko gribu, to daru. Brunči mani nekomandēs! Šito jau darbā visi veči sludināja.
Tad mana laulene sāka raudāt. Kad arī asaras nespēja salauzt manu brīvo garu, šī teica, ka es bērniem maizes tiesu nodzerot, tai “stikla bankā” noguldot. Šito apvainojumu es nevarēju paciest. Kam tad viņa pati pelna — ne sev un bērniem? Mums galu galā ir dzimumu līdztiesība, vīrietim un sievietei vienādas tiesības. Sieva to negribēja saprast, un es viņai parādīju, kurš ir ģimenes galva. Laikam jau bija drusku tā kā par stipru. Viņa paņēma bērnus, sakrāva savas panckas, paziņoja, ka tādu dzērāju un kausli vairs negribot redzēt, aizgāja. Pavisam prom, uz otru Latvijas malu. Neskriešu tak’ pakaļ, kaut arī mīlu.
Bet vai es varēju paredzēt, ka sāksies privatizācija un palikšu bez darba? Tagad ir tā, kā ir. Tik vien ir, kā šur tur kāda haltūra. Nu jāskaita santīmi. Par tām skaistajām pudelītēm veikalā nav vairs ko sapņot, labi, ja iznāk pa “krutkas” čarkai, katru dienu acu gaišumam.
Tomēr savu lauleni es mīlu! Viņa man bijusi vienīgā. Pelīt, ja tu manus dvēseles saucienus vēl kaut kur lasi, atsaucies. Varbūt atkal tiksimies. Vecumdienas kopā vieglāk vadīt.
Atmiņas un mīļas bučiņas tev sūta, mūžīgu mīlestību zvēr tavs Kristāliņš.
P. S. Ja tu jau saņem pensiju, tad varēsim abi dzīvot tīri smuki — es tev palīdzēšu saimniecībā, tu man nedaudz samaksāsi. Lai iznāk katru dienu tikai viens pats graķītis acu gaišumam. Tu esi mana pirmā mīlestība, bet no otrās es viens nevaru tikt vaļā. Tu, mana vienīgā, pirmā pirms otrās…
