Neretas luterāņu draudzes mācītājs Aldis Pavlovičs šopavasar sācis trenēt futbolā nelielu Neretas jauniešu pulciņu.
Neretas luterāņu draudzes mācītājs Aldis Pavlovičs šopavasar sācis trenēt futbolā nelielu Neretas jauniešu pulciņu. Vienlaikus zēni mācās būt iecietīgi cits pret citu un disciplinēti.
–– Kā radās ideja organizēt futbola komandu?
–– Man pašam ļoti patīk šī spēle. Kad biju viņu vecumā, augu dienu kopā ar draugiem spēlējām futbolu. Šajā sportaveidā speciāli neesmu trenējies, taču man tas padodas. Pirms diviem mēnešiem sāku spēlēt futbolu savas mājas pagalmā kopā ar dēliem. Vienmēr piedalījās arī citi zēni. Spēlētāju pulks kļuva arvien lielāks, līdz sapratu, ka jāorganizē nopietnāki treniņi.
–– Vai bijušas spēles arī ar citām zēnu komandām?
–– Jā. Visi aizbraucām uzspēlēt futbolu ar Viesītes komandu. Protams, mēs pamatīgi zaudējām ar 10:0, jo nebijām saspēlējušies. Zēniem pēc šīs spēles radās azarts. Nu jau mēnesi notiek regulāri treniņi –– pulksten 18 nāk jaunākie, bet pulksten 20 vecākie zēni. Vasaras vidū noteikti vēlreiz brauksim uz Viesīti. Ceru, ka rezultāts mums būs daudz labvēlīgāks.
–– Vai zēni labprāt uzklausa pamācības?
–– Necenšos dot kādas pamācības, kā to parasti dara sadzīvē. Sportā tas ir aizskaroši. Daudz lielāka nozīme ir paša piemēram. Mēs brīvprātīgi sanākam kopā un darām to, kas visiem patīk.
–– Vai ir kādi īpaši noteikumi?
–– Laukumā mēs nelamājamies. Ja tomēr kāds rupjš vārds pasprūk, guļus jāatspiežas desmit reižu. Ja vainīgo šie noteikumi neapmierina, viņš kopā ar mums var nespēlēt. Zēni klausa. Viņiem šajā vecumā ir vajadzīgs līderis –– autoritāte, no kura mācīties dzīves pieredzi. Tas nekas, ka viņi ir liela auguma, taču patiesībā bērni. Zēniem patīk stingrība un vienlaikus draudzīga attieksme. Protams, viņu pulkā ir savi līderi, taču vajag arī pieaugušo. Es nedomāju, ka viņi gribētu man līdzināties, taču manī, iespējams, atraduši līderi no pieaugušo vidus.
–– Ko jums pašam dod šie treniņi?
–– Man patīk sportot, būt viņu sabiedrībā. Viņi ir ļoti interesanti jaunieši. Ir gandarījums, ka varu zēniem dot ko labu. Tas ir vecums, kuru es labi nepazīstu. Kad es augu, situācija bija citāda. Paša dēli vēl ir mazi, tāpēc mani ļoti interesē, kādi ir šodienas pusaudži.
–– Vai viņi jūs uztver kā mācītāju?
–– Viņi mani nesauc par treneri. Parasti uzrunā par mācītāju. Zēni saprot, ka es darbojos kopā ar viņiem. Nekad gan viņi man nav vaicājuši par ticības lietām.
