Ne visiem Jāņi nozīmē negulētu nakti, papardes zieda meklēšanu, Līgo dziesmu dziedāšanu. Dažiem tie palikuši prātā ar pavisam dīvainiem piedzīvojumiem.
Ne visiem Jāņi nozīmē negulētu nakti, papardes zieda meklēšanu, Līgo dziesmu dziedāšanu. Dažiem tie palikuši prātā ar pavisam dīvainiem piedzīvojumiem.
Kā ļaunā pamāte no “Sniegbaltītes”
Svinot gada īsākās nakts svētkus, Andris vienmēr atminas ugunīgo deju, kuru, apstākļu spiests, pirms desmit gadiem dejojis rasainā pļavā.
Toreiz, būdams vēl students, Jāņus svinējis kopā ar kursabiedriem. Kad alus visiem pamatīgi sakāpis galvā, nolēmuši rīkot sacensības lēkšanā pāri ugunskuram — kurš pārlēks visvairāk reižu. Turklāt ugunskurs ar katru reizi kļuva augstāks, jo to nemitīgi papildināja ar kurināmo.
Andris, tīkodams pēc uzvaras un apbalvojuma (kastes alus), centās no visas sirds — pat kurpes novilka, lai “lidojums” pāri ugunskuram būtu vieglāks. Bet — ak, vai! Ķīmijas brīnums — sintētika — pievīla. Dzirksteles iekļuva zeķēs, un tās sāka kust. Andris iekliedzās un kā ķengurs aizlēkšoja pa pļavu. Aculiecinieki pēc tam stāstīja, ka viņš atgādinājis ļauno pamāti no pasakas par Sniegbaltīti. Viņa apmēram tā varētu dejot ugunīgajās kurpēs.
Rīts vai vakars — tiec nu gudrs!
Juris smej, ka viņa Jāņu dienas piedzīvojums norāda, cik viņš apzinīgs darbinieks — uz darbu devies 12 stundu pirms darbdienas sākuma.
Lai gan viņš nav nekāds dzērājs, pirms trim gadiem Jāņos gadījies tā pavairāk ieņemt, jo sastrīdējies ar sievu. Dzēris visādās kompānijās, daudz un ilgi, līdz nolēmis doties mājās. Nekur tālu nav ticis — iegāzies kādā jasmīnkrūmā un cieši aizmidzis. Kad pamodies, ar šausmām konstatējis, ka līdz autobusa atiešanai un darba sākumam palicis vairs tikai 10 minūšu.
Aizskrējis uz pieturu un nopriecājies, ka ieradies pirmais. Vēlāk gan brīnījies, kur braucēji kavējas, arī autobusa nav. Kaut ko sliktu jauzdams, vaicājis kādam garāmgājējam, cik pulkstenis. Tikai tad, kad vecais vīrs teicis, ka steidzoties mājās skatīties “Panorāmu”, Jurim kā akmens no sirds novēlies — izrādās, viņš bija sajaucis vakaru ar rītu. Atpūtai vēl bija 12 stundu!
Gandrīz vai ģībonī
Aina Jāņus bija nolēmusi nosvinēt pie nesen iepazītā drauga. Reiz jau bija ciemojusies pie viņa, tāpēc šoreiz nolēma sagādāt pārsteigumu — ierasties stundu agrāk, nekā bija solījusi. Mazpilsētiņā, kurā draugs dzīvoja, bija vairākas daudzdzīvokļu mājas, kuras viena otrai līdzinājās kā dvīņumāsas. Vienā no tām mitinājās arī Arnis — Ainas draugs.
Todien Ainai kāds, šķiet, bija iedevis vēja spārnus, un viņa vienā elpas vilcienā uzskrēja piektajā stāvā. Ar vieglu satraukumu zvanīja pie durvīm. Pie sevis vēl nodomāja — skat, Arnis jaunas ozolkoka durvis ielicis! Kad tās atvērās, Aina gandrīz vai saļima. Durvīs stāvēja sieviete ar diviem bērneļiem un jautājoši lūkojās viņā.
— Kur Arnis? — tikko dzirdami jautāja Aina.
— Te tāds nedzīvo, — atteica namamāte. Tikai tad Aina aptvēra, ka steigā sajaukusi mājas…
