Gundega Vēvere uzskata, ka Līgo svētki ir labākais tirgus laiks, kaut pirmsjāņu laiks saistīts ar negulētām naktīm — jāvij vainagi un jāveido pušķi.
Gundega Vēvere uzskata, ka Līgo svētki ir labākais tirgus laiks, kaut pirmsjāņu laiks saistīts ar negulētām naktīm — jāvij vainagi un jāveido pušķi. Uzņēmības un izdomas viņai netrūkst, un jau piekto gadu Gundegas pītos vainagus var iegādāties arī rīdzinieki.
Zāļu dienas tirgū Doma laukumā Gundega ar vīru Aldi piedalās jau piekto reizi un arī šogad veda pārdot ozollapu vainagus, meijas, jāņuzāļu pušķus un zemenes. “Zāļu dienas tirgū ne tikai pērk un pārdod, bet notiek arī koncerts. Viss Doma laukums san no jautrības un tirgus čalas,” stāsta Gundega. “Vienu gadu apmetāmies netālu no skatuves, un mūsu pītos vainagus iegādājās un lika galvā Rīgas domes deputātiem.”
Gundegas tēvs bilst, ka ne visiem tirgū esot piekrišana, bet Gundegai pircēju netrūkstot: “Reiz par kādu paziņu dzirdēju — viņai ir tirgotājas deguns. Laikam jau dotībām jābūt. Gundega nekad neved uz tirgu bojātu preci un necenšas to pircējam “iesmērēt”. Laikam jau arī šī prasme ir mantota — arī Gundegas vecāmāte bija laba andelmane. Viņa savulaik no Seces brauca uz tirgu Jaunjelgavā.”
“Nedrīkst aiz letes stāvēt kā mēms. Ar cilvēkiem jāaprunājas, jāuzklausa,” saka Gundega. “Tirgoties sāku jau 15 gadu vecumā, kad vēl dzīvojām Rīgā, Imantā. Laukos saimniekoja vecāmāte, un izaudzēto es Rīgā pārdevu.”
Nu Vēveri ir laucinieki — vecāsmātes mājās Seces pagasta “Gundegās” darba netrūkst. Viņiem pieder 72 hektāri zemes, kuras robežu iezīmē Daugavas karsts. Viena hektāra platībā aug agrās zemenes, ir lauki arī burkāniem, galdabietēm un sīpoliem. Siltumnīcās jau maija sākumā izauguši gurķi.
Gundega beigusi Poligrāfijas skolu, apguvusi dekoratīvās grāmatsējējas profesiju, bet šajā darbā tomēr nespēj strādāt. “Man patīk lauki un plašumi, nevis darbs kabinetā,” saka viņa. Dārzkopības gudrības viņa regulāri apgūst kursos un semināros, neklātienē studē arī Lauksaimniecības universitātes 3. kursā.
Šķiet, Gundegas būtību izsaka viņas vārds. Tā sauc puķi, un jaunajā sievietē ir kas no vienkāršības un reizē šarma, izturības un trausluma. Tirgus, Rīga, tad vēl puķu plūkšana, bet, gandrīz pusnaktī no margrietiņu pļavas pārbraukusi, viņa ir žirgta un jautra. Puķes vārdā sauc arī viņas māti un meitiņu — Kalla un Madara. Gundegai vārds izvēlēts pēc māju nosaukuma “Gundegas”. Jaunākā meita “puķu vārdu” tradīciju lauzusi — piecgadīgajai atvasītei dots Evitas vārds.
Gundega un Aldis ir sabiedriski cilvēki. Pirms dažiem gadiem Secē Gundegas tēva Alberta Zarāna iestudētajā Rūdolfa Blaumaņa “Brīnumzālītē” un uzvedumā, veidotā pēc tautasdziesmu motīviem, labi iejutušies lomās. “Agrāk Secē cilvēki bija atsaucīgāki, tagad grūti iekustināt. Arī laika nav,” atzīst viņi.
Ozolzaru pie zara, pa vidu vēl baltu jasmīnu, un Gundegas degsmi ievīt — to rīdzinieki jūt. Un kā tādu vainagu nepirksi!
