Mirdza Ošiņa ir viena no tām stiprajām lauku sievām, kuru nekādas nelaimes nevar nospiest pie zemes.
Mirdza Ošiņa ir viena no tām stiprajām lauku sievām, kuru nekādas nelaimes nevar nospiest pie zemes. Pat tad, kad viņas dzīvē notika vislielākā traģēdija — nācās zaudēt vienu no divām meitām, Mirdzas kundze rada sevī spēku dzīvot tālāk. Viņas dzīves devīze ir it kā vienkārša, bet tajā pašā laikā ļoti spēcinoša: “Es esmu stipra, man jāiet tālāk!”. Un tā viņa dara vienmēr, jau kopš grūtās bērnības. Viņa jokojot atzīst, ka neprot tikai divus darbus — ar arklu zemi art un lidot ar lidmašīnu.
Neļauj pat zīmuli aizņemties
— Esat pēckara bērns, kādas ir jūsu bērnības atmiņas?
— Ģimenē bijām seši bērni, augām trūcīgos apstākļos. Uz skolu gājām vecos apavos un apnēsātā apģērbā. Dažkārt bagātāko vecāku bērni par nabadzīgākajiem zobojās. Tas ļoti sāpēja, bet iemācījos izturēt.
Tēvs mūs audzināja stingri. No citiem neļāva pat zīmulīti aizņemties, kur nu vēl kādu svešu mantu iekārot. Māte tikai strādāja un strādāja. No viņas arī manī šī darbošanās dziņa, kura nekad nerimst. Lai cik kādreiz grūti, ceļos un eju strādāt.
Pūrā skapis un šujmašīna
— Kā iepazināties ar Oskaru?
— Daugavpils dzelzceļa stacijā, kur abas ar māti gaidījām vilcienu, lai brauktu uz viņas brāļa bērēm. Bija auksta decembra nogale, stacijā bija daudz cilvēku, viņu vidū arī zaldāti. Oskars tolaik dienēja padomju armijā, un karavīri kaut kur brauca. Viņa draugs teicis — skaties, kāda smuka meitene! Nu nemaz neatceros, par ko sākām runāt, bet tā mēs arī iepazināmies. Norunājām sarakstīties. Oskars pie manis pirmo reizi atbrauca tūlīt pēc dienesta — 1966. gada novembra nogalē.
— Vai tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena?
— Kas to tagad var pateikt? Sākām draudzēties. Oskars ir secietis, bet toreiz jau dzīvoja un strādāja par autovadītāju Vecbebru kolhozā. Norunājām precēties un dzīvot Bebros. Vecāki man nekādu pūru nevarēja dot, bet vienkāršs mētelītis, skapis un šujmašīna man bija. Vēl tagad ir. Oskars pats ar smago mašīnu atbrauca man pakaļ. Neviens mums neko nevarēja palīdzēt, visu gādājām paši.
Kopdzīvi sāk vasaras saulgriežos
— Kāpēc precējāties tieši Jāņos?
— Tāpēc, ka šajā laikā daba un visa pasaule ir tik skaista, un sirds, īpaši jauniem cilvēkiem, gavilē kā cīrulītis debesīs. Kad esi laimīgs, gribas, lai arī visi apkārt būtu priecīgi. Jāņu diena mums likās labs kopīgās dzīves sākums. Un tā arī bija.
Kad taisījāmies precēties, pati sašuvu sev kāzu kleitas, jo Madonā biju apguvusi šuvējas profesiju. Toreiz — 1967. gada 23. jūnijā — Bebru ciema padomes sekretāre Astrīda Grantiņa salaulāja mūs un vēl divus pārus.
No kūts līdz rakstāmgaldam
— Kāds bija jūsu kopdzīves sākums?
— Mums piešķīra istabiņu lauku mājās. Toreizējais Vecbebru sovhoztehnikuma direktors Andrejs Mizis jaunatnācējiem deva darbu un teica, ka, lai tiktu līdz rakstāmgaldam, jāsāk no kūts. Man vajadzēja barot cūkas un mazos sivēnus. Ļoti no viņiem baidījos, daudz ko nepratu, bet mācījos no zinošiem cilvēkiem. Paldies Dievam, man neviens ruksītis nenobeidzās, es savu pārbaudes laiku izturēju un iemantoju direktora cieņu un uzticību.
Vēlāk direktors lika slaukt govis, arī to izturēju, strādāju arī visus lauku darbus. Pēc deviņiem mēnešiem mums centrā iedeva atsevišķu dzīvokli, par to ļoti priecājāmies.
Cieņā godīgi un darbīgi ļaudis
— Vai ar vīramāti un citiem vīra radiem labi satikāt?
— Satikām labi. Ja arī kādreiz mazas nesaskaņas radās, tās nekad nepārvērtās skandālos vai naidā. Sākumā man Bebri nepatika, apkārtne likās diezgan vienmuļa, bet drīz vien, kad sākām dzīvot centrā, man te iepatikās. Bebros toreiz cieņā bija strādīgi un godīgi cilvēki, un tādu bija daudz. Es viņu vidū nejutos kā svešiniece.
Bērnus audzina paši
— Kad piedzima bērni, vai kāds palīdzēja audzināt?
— Audzinājām paši, jo toreiz Bebros bērnudārza nebija. Dekrēta laiks toreiz bija tikai divi mēneši pirms un pēc dzemdībām. Iekārtojām abi ar Oskaru darbus tā, lai arī bērnus varētu audzināt.
Tajā laikā man piedāvāja darbu būvmateriālu noliktavā, kurā nostrādāju 24 gadus. Un nostrādāju tā, ka uz savām mājām neatnesu pat saimniecībai piederošu naglu. Mani dažkārt viens otrs par to ir pazobojis, jo kolhoza laikos daudzi kopmantu uzskatīja par savējo, bet es tā nevarēju. Laikam jau tēva stingrā audzināšana mani atturēja no svešas mantas iekārošanas.
Pazemojuma rūgtā nasta
— Tomēr noliktavā līdz pensijai nenostrādājāt?
— Nē, jo šo darbavietu likvidēja, un es kļuvu bezdarbniece. Cik briesmīgi es jutos, kad pirmo reizi aizbraucu uz Aizkraukli reģistrēties Nodarbinātības dienestā! Stāvēju durvīs un raudāju, ne vārds pār lūpām nenāca. Domāju, ka sirds no krūtīm izleks. Jutos tik apkaunota un pazemota kā noziedzniece, nekam nederīga un nevienam nevajadzīga… Bet man taču vēl ir spēks, un es varētu strādāt un strādāt!
— Nu jau esat pensijā?
— Pensijā esmu priekšlaikus, saņemu tikai 36 latus mēnesī. Iztieku no saimniecības. Diemžēl par mūsu trīsistabu dzīvokli ir iekrājušies komunālo maksājumu parādi. Varētu samaksāt, ja pārdotu govi, bet arī ar to ir problēmas, jo zemniekam šodien par visu maksā ļoti maz.
Savs zemes stūrītis
— Jūs, savulaik trūcīgā zemnieka meita, esat iemantojusi zemi. Vai tas bija jūsu sapnis?
— Jā, savu zemi vienmēr esmu vēlējusies. Par sertifikātiem ieguvu īpašumā astoņus hektārus zemes un četrus — meža. Savu īpašumu nosaucu par “Rožvidiem” un esmu laimīga, ka šajā pasaulē man pieder šis nelielais zemes gabals.
Audzējam puķes, saknes, dārzeņus, turam pāris govju un dažas cūkas. Pašu iztikšanai, jo naudas jau nav. Oskaram ir tikai sezonas darbs, arī par mazbērniņiem gribas parūpēties. Kad smagi ap sirdi, saspiežamies kopā, un es dziedu viņiem šūpuļdziesmas. Tās viņi gaida ar lielu sajūsmu. Dziedu, bet sirds sāp. Zinu, ka slimot nedrīkstu, jo nebūs naudas zālēm.
Skrien gadiem līdzi
— Vai jums ir kāda nepiepildīta vēlēšanās?
— Es nevēlos neko nereālu — lai būtu darbs un iztikšana, lai saticība cilvēku starpā, jo tagadējā lielā nabadzība cilvēkus pārvērš līdz nepazīšanai.
Brīvās Latvijas laikā esmu tikusi pie zemes, lai nu Dievs dod tikai veselību. “Es esmu stipra, man jāiet tālāk!” — tie ir mani buramvārdi, kuri man palīdz. Es neticu ekstrasensiem, pie ārsta eju tikai tad, kad citādi nav iespējams, un tā es turos. Apzinos, ka to, kas jādara tikai man, cits neizdarīs.
Mūžs paiet, gadi skrien, un es tiem līdzi. Mūžīgos darbos, kā savulaik mana māmuļa. Dievs man dāvājis labu vīru un bērnus, sūtījis arī smagus pārbaudījumus, bet šo dzīvi mīlu tādu, kāda tā ir. Vēl ir tik daudz skaista un tik daudz nepadarītu darbu.
***
Vārds, uzvārds: Mirdza Ošiņa.
Dzimšanas laiks un vieta: 1945. gada 7. maijs, Madonas rajona Sāvienas pagasts.
Izglītība: pamata.
Nodarbošanās: zemniece pensionāre.
Ģimene: vīrs Oskars, dēls Aigars, meita Solvita, pieci mazbērni. Mirdza un Oskars laulājušies tieši pirms 35 gadiem — 1967. gada 23. jūnijā.
Vaļasprieks: rokdarbi un šūpuļdziesmu dziedāšana mazbērniem.
Horoskopa zīme: Vērsis.
