Neretas pagasta „Smilškalnos” vārdadienu šajā nedēļas nogalē svin Artūrs Baltužs. Sirmais vīrs visu mūžu strādājis par kalēju, bet vecumdienās priecājas par kuplo mazbērnu pulciņu un kopj bites.
Neretas pagasta „Smilškalnos” vārdadienu šajā nedēļas nogalē svin Artūrs Baltužs. Sirmais vīrs visu mūžu strādājis par kalēju, bet vecumdienās priecājas par kuplo mazbērnu pulciņu un kopj bites.
–– Man rados Artūru ir visai daudz, –– saka Baltuža kungs. –– Iespējams, tāpēc, ka Lones apkaimē, no kurienes mūsu dzimta cēlusies, šis vārds ir diezgan populārs.
Kalēja amatu Artūram pirms vairāk nekā pusgadsimta iemācījis kāds vecs kalējs, kurš dzīvojis Suvainišķos Lietuvā.
–– Reiz, jauns būdams, iegriezos pie šī meistara viņa smēdē, bija jāsalabo orei ass, –– atceras Artūrs. –– Iespējams, sirmais meistars pamanīja manī talanta dzirksti. Viņam nebija mācekļa, kas pārņemtu amatu, un viņš izvēlējās mani.
Kopš tā laika esmu strādājis daudzās kalvēs. Tolaik jau nebija metināšanas iekārtu, visu veica kalējs –– sakarsēja ēzē divus metāla gabalus, salika kopā un zvēla ar smago āmuru tā, ka dzirksteles vien skrēja pa gaisu. Uz laktas katru reizi notika mazs brīnums –– metāla gabali kļuva vienots veselums.
Tagad, esot pensijā, Artūra Baltuža sirdi priecē astoņi mazbērni.
–– Daudzi jau lieli, mācās augstās skolās, –– saka Artūrs Baltužs. –– Pastarītis gan vēl tikai trešajā klasē. Pašam izauga četras meitas, tagad ir četras mazmeitas un četri mazdēli.
Kad visi atbrauc ciemos, mājā kļūst par šauru. Sevišķi Jāņos. Te visi vienmēr ir mīļi gaidīti.
Kad sabrauc radu saime, vectēvs allaž ceļ galdā medu, kuru sanesušas paša koptās bites. Arī „Staburags” Baltuža kungu satika ar dūmekli rokās –– ābeles zarā tikko bija apmeties prāvs bišu spiets. Labi, ka ik pa brīdim rasināja lietus, kas šovasar Neretas pusē ir retums, un čaklie lidoņi bija salipuši blīvā kamolā. Bitenieks var nesteigties, jo lietus laikā spiets nekur prom nedosies.
