Eiropas Savienības funkcionāri nobažījušies par saviem tautiešiem, kuri varētu mocīties ar vēdergraizēm pēc tam, kad būtu saēdušies pašreizējās ES kandidātvalstīs ražotu “nekvalitatīvu” pārtiku.
Eiropas Savienības funkcionāri nobažījušies par saviem tautiešiem, kuri varētu mocīties ar vēdergraizēm pēc tam, kad būtu saēdušies pašreizējās ES kandidātvalstīs ražotu “nekvalitatīvu” pārtiku.
Pagājusī nedēļa kārtējo reizi atklājusi ne tikai pašmāju likumdevēju liekulīgo dabu, bet arī Eiropas Savienības (ES) funkcionāru nākotnes nodomus. Eiropas Savienības nostādnes attiecībā uz nākamajām dalībvalstīm var vienā mirklī sagraut jau tā nestabilo šo valstu ekonomiku, kura lielākoties balstīta uz lauksaimniecību un pārtikas ražošanu.
Latvijas zemnieki vēl nav paspējuši pieņemt Eiropas Savienības piedāvātās lauksaimniecības produktu ražošanas kvotas, kas mūsu gadījumā liktu samazināt jau tā visai niecīgos ražošanas apjomus šajā nozarē, kad klāt ziņa par nākamajām prasībām, kas var iznīcināt pārtikas rūpniecības nozari.
Eiropas Savienības funkcionāri nobažījušies par saviem tautiešiem, kuri varētu mocīties ar vēdergraizēm pēc tam, kad būtu saēdušies pašreizējās ES kandidātvalstīs ražotu “nekvalitatīvu” pārtiku. Pēdējo gadu pieredze gan liecina, ka lielākie pārtikas skandāli notikuši tieši attīstītajās valstīs.
Lai šāda ķibele negadītos, būtu jāpieņem likums, ka valstī, iestājoties ES, darbu drīkst turpināt tikai tie pārtikas ražošanas uzņēmumi, kuri atbilst visām ES prasībām.
Patlaban no 192 gaļas, piena un zivju pārstrādes uzņēmumiem, kuri darbojas Latvijā, augstajām prasībām atbilst tikai 17. No 1300 uzņēmumiem, kas ražo pārtikas produktus, brīdinājumus par darbības apturēšanu sanitāro prasību neatbilstības dēļ jau saņēmuši 630.
Rūpējoties par Eiropas patērētāju labsajūtu, Latvijā nāktos slēgt vairāk nekā pustūkstoti uzņēmumu. Bail pat rēķināt, cik ģimeņu tas atstātu bez iztikas līdzekļiem. Eiropā par to gan neviens neuztraucas.
Pašmāju Eiropas pakaļskrējēji par katru cenu mums cenšas iestāstīt, ka, lūk, ES mums palīdzēs. Lai iekļūtu Eiropas elites klubiņā kā līdztiesīgiem spēlētājiem, vajadzīgs nopietns valsts atbalsts lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem, kaut vai atvieglotas nodokļu sistēmas veidā. Atbalsta vietā zemnieki un pārtikas produktu ražotāji no valdības saņem arvien jaunus ES prasību pārfrāzējumus latviskā garā, kā arī iespēju pretendēt uz mistisku palīdzības naudu, par kuras saņemšanu gan vēl māc šaubas. Diemžēl ne pārtikas rūpniecība, ne zemnieki nav kaķis, kas vienmēr spēj nokrist uz kājām.
Līdzīgi kā Eiropas Savienības funkcionāri satraukušies par “apšaubāmas” izcelsmes pārtiku, vietējie politiķi nobijušies no kāda likuma, kas mūsu valsti kaut nedaudz attālinātu no banānu republikas statusa.
Kā dadzis acī deputātiem ir jaunā pretkorupcijas likumpakete, sevišķi likums par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju.
Katrs, kam vien ir kāda teikšana, meklē vāji argumentētas iebildes, lai aizkavētu šī likuma stāšanos spēkā. Bailes liecina par to, ka ne viena vien amatpersona, kura iemantojusi neuzpērkama cilvēka slavu, patiesībā ir tikai veiksmīgi izlikusies un uzturējusi sev pietiekami augstu cenu.
No kā baidās tautas kalpi? Galvenokārt no likumprojekta, kurš novērsīs interešu konfliktus. Ja amatpersona nespēs pamatot mantisko labumu gūšanu no likumīgiem ienākumu avotiem, uzskatīs, ka tā guvusi ar likumu aizliegtus ienākumus, un nelikumīgo mantu konfiscēs. Amatpersona korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja redzeslokā nonāks tādā gadījumā, ja acīm redzami dzīvos “pāri saviem līdzekļiem”.
Šis likums gan nācis krietni pavēlu, jo liela daļa amatpersonu jau paspējušas valsti krāpt lielos apmēros. Kaut vai jaunu dzīvojamo māju celšana Latvijas pierobežā. Tās pieder robežsargiem vai muitniekiem. Ar šo amatpersonu algu vien māju pāris gados uzcelt nevar.
Nesen satiku kādu savu paziņu no Latgales. Arī viņš stāstīja par lepnām savrupmājām, kas gluži kā pēc burvju mājiena izaugušas nezālēm klāto lauku vidū, kontrastējot ar vispārējo nabadzību reģionā. Vai tiešām valsts ierēdņi vairs nekā nebīstas?
Nepilnības ir arī jaunajā likuma versijā. Joprojām nav likuma, kurš valsts amatpersonām liktu uzrādīt arī laulāto ienākumus. Tad atklātos, ka viens otrs tautas kalps nemaz nav tik pliks kā baznīcas žurka –– viss īpašums bieži tiek reģistrēts uz sievas vai vīra vārda.
Pēc speciālistu vērtējuma 3 līdz 5 procentus Latvijas iedzīvotāju (apmēram 100000 cilvēku) varētu saukt pie kriminālatbildības pēc tam, kad stāsies spēkā fizisko personu īpašuma sākumdeklarēšanas likums, kas arī ietilpst pretkorupcijas likumu paketē. Šis likums paredz ieviest nulles deklarācijas, kurās jānorāda mantiskais īpašums un tā gūšanas avoti.
Lai cik apzagti justos daži deputāti un valsts amatpersonas, Saeima pagājušajā nedēļā pirmajā lasījumā tomēr pieņēma un steidzamības kārtībā atbalstīja gan Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumu, gan Interešu konflikta novēršanas likumu.
Kamēr vieni plāno, kā nozagt valsti, citi jau steidz izbaudīt pavasara priekus un galvu reibinošā ātrumā ar jaudīgiem spēkratiem traucas pa Latvijas pilsētu ielām un nule atkusušajiem ceļiem. Pagājušajā nedēļā kāds iesācējs autovadītājs Rīgā notrieca trīs vienas ģimenes locekļus, par kuru dzīvībām slimnīcā cīnās ārsti. Jaunieši vēlas pierādīt savas spējas un neapzinās, ka riskē ne tikai ar savu dzīvību.
Arī autoskolu vainot nevar –– braukšanas apmācībai atvēlēts 18 stundu, kuru laikā iemācīt braukt nav iespējams –– dažam šīs mākas apgūšanai nepietiek pat visas dzīves. No 1. aprīļa stājas spēkā autovadītāju apmācības programma, kurā braukšanas apmācībai atvēlētais minimums ir 10 stundu. Maz ticams, ka būs autoskolas, kurās šai apmācībai veltīs daudz vairāk laika, nekā likumā prasīts. Līdz ar to nemākulīgu braucēju skaits ielās palielināsies.
Baudīsim pavasari, priecāsimies par jauko laiku, tomēr darīsim tā, lai tas mums visiem paliktu jaukā atmiņā, nevis liktu skumt par zaudējumiem.
