Mūsdienīga pasaka. Kāda pagasta daudzdzīvokļu mājā dzīvoja saderīgs laulāts pāris. Bērni izvadīti dzīvē, paši vēl spēka pilni. Viens otru mīļi sauca par vecīti un vecenīti. No sirds nodevās savai nelielajai saimniecībai.
Mūsdienīga pasaka
Kāda pagasta daudzdzīvokļu mājā dzīvoja saderīgs laulāts pāris. Bērni izvadīti dzīvē, paši vēl spēka pilni. Viens otru mīļi sauca par vecīti un vecenīti. No sirds nodevās savai nelielajai saimniecībai. Vecītis pie pensijas vēl piepelnījās gaterdarbos.
Vakaros bija tā piekusuši, ka mīļvārdiņi aizmirsās. Izspruka pat kādreiz īgni — veci un vecen! Pa retam vecis atnāca mājās iesilis. Nebija vairs saderīgās ģimenes. Viss kopā pavadāmais laiks pagāja vienos bezjēdzīgos strīdos. Par niekiem sākās gari ķīviņi, līdz abi tiešām nogura. Mazliet atpūtās un sāka jaunu strīdu.
Kādudien sēņu laikā pēc īpaši dedzīgas vārdu kaujas vecenīte iedeva vecītim grozu un pavēlēja: “Ej, ķildu veci, uz mežu sēņot! Gribu kaut drusku no tevis atpūsties!”. Vecis gan iebilda, ka vakars jau tuvu, ka lietus mākonis savelkas. Darbos strīdu nebija, un vecītis aizgāja sēņot. Viņa pareģojums piepildījās. Uznāca lietus un sāka rudenīgi krēšļot. Sieva žigli aptecēja saimniecību un gaidīja sēņotāju mājās.
Satumsa pavisam, lietus nerimās. Sēņotājs nerādījās. Sieviņa stāvēja pie ārdurvīm un slaucīja asaras. “Ko tu raudi, kas tev par bēdām?” tā garāmejot kaimiņiene. “Kā lai neraudu? Vecais vakarā aizplēsās uz mežu sēnēs. Es nelaidu, bet kā tu noturēsi? Nav vēl mājā. Būs mežā kāda nelaime notikusi!”. Kaimiņiene vēl “pakurināja uguntiņu”: “Dzirdēju, kā tu viņu aizdzini sēņot. Tagad jau vīrišķi jāsargā. Mūsu mežos uzklīdušas meža meitas. Pievācot vientuļus. Tavs vecis jau vēl īsti sprauns.” Vecenīte izmisumā lauzīja rokas: “Kur tu tagad esi, mans mīļumiņ?”.
Ap pusnakti mīļumiņš nāca. Vājš uz kājām. Gar sienu turēdamies, ar visām virsdrēbēm ievēlās guļamajā. Vecenītei pirmā doma: “Piedzēries.” Nekā. Nejuta šņabja dvaku. Apkārt vēsmoja meža smarža: gan vaivariņu, gan sveķu, gan sēņu. Pilnas kabatas ar čiekuriem, zābaki ar skujām, mati ar sūnām, pat ūsās sveķi. Gulēja kā beigts. Acis ciet, sejā laimīgs smaids. Salijis arī nebija. Laimīga, ka vīriņš mājās, ziņkārību vecenīte apmierinās rīt.
Rītā mīļvecītis nebilda ne vārda, pat nestrīdējās. Uz nebeidzamajiem jautājumiem atbildēja tikai pēc pāris dienām: “Likumīgā sieva mani izdzina lietū un tumsā sēņot. Meža meita mani paveda zem lielās mušmires vaivariņu paklājā. Pacienāja, samīļoja un atveda mājās.”
Pēc dažām dienām vecītis atkal prasījās uz mežu pasēņot. Vecenīte turēja aiz svārku stūra un nelaida. Iešot svētdien abi. Aizgāja, piesēņoja.
Miers nebija ilgstošs. Pamazām strīdi atsākās atkal. Tik dedzīgi, ka sieva sāka nopietni domāt par šķiršanos.
Draudzene deva padomu: ja vecītis sāka strīdiņu ar savu cieto “nē”, sievai pretēji pašas teiktajam jāpiekāpjas. Grūti nācās pataisīt vistu par gaili, baltu par zilu, bet strīdi vairs nenotika. Nebija iemesla.
Sieviņai strīdīgais vecītis bija mīļš arvien. Ja nestrīdējās, citas vainas nebija. Kā atjaunot seno saderību?
Reiz sieviņa jūtu uzplūdumā ieskatījās savam mīļajam acīs un teica: “Redzi, vecīt, tev jau arī sirmi mati.” Viņš pēc paraduma pretī: “Nē, nav sirmi!”. Vecenīte apmeta rokas vecītim ap kaklu un mīļi dūdināja: “Ir jau tikpat cirtaini un brūni kā senās dienās. Un tu taču esi mans mīļais, tāpat kā jaunībā.” Viņa sirsnīgi samīlēja savu dārgo un karsti nomutēja. Un tā jo bieži vecenīte piekāpās, strīdiem nebija iemesla. Vēl biežāk vecītis tika samīļots un nomutēts. Vienmēr varēja dzirdēt mīļos vārdiņus — vecenīte un vecītis.
Tāda bija draudzenes pamācība mīlēšanā.
Šodien tajā pašā pagasta centrā daudzdzīvokļu mājā dzīvo paraugģimene. Saderīgi mīļvecīši. Gaida ciemos bērnus un mazbērnus, pateicas draudzenei. Viņiem ļoti patīk Sproģa dziedātā dziesma “Bez mīlestības nedzīvojiet”.
Piedzīvojums ar meža meitu kļuvis par dzimtas leģendu.
Herta Tenise Iršos
