Aizkrauklietis Evars Klešniks no Jura Gaiļa savlaik trenētajiem audzēkņiem šobrīd ticis vistālāk — spēlē valsts handbola izlases pamatsastāvā.
Aizkrauklietis Evars Klešniks no Jura Gaiļa savlaik trenētajiem audzēkņiem šobrīd ticis vistālāk — spēlē valsts handbola izlases pamatsastāvā un Latvijas virslīgas 2001. gada čempionātā atzīts par labāko ārējo uzbrucēju labajā malā un rezultatīvāko spēlētāju. Pēc Evara garā auguma un trāpīgajiem metieniem tīko vairāki ārzemju klubi.
Sastapt Evaru Aizkrauklē ir gandrīz neiespējami. Spēles, treniņi, ārzemju braucieni… Pat vecāki viņu redz ne biežāk kā reizi divos mēnešos. Tāpēc saruna ar mūsu rajona ievērojamāko handbolistu notika pa tālruni un izmantojot mātes savāktās un rūpīgi krātās publikācijas par dēla gaitām sportā.
Pirmā intervija “Staburagā”
— Evar, vai tu atceries savu pirmo interviju presei?
— Jā, atceros. Tā bija publicēta “Staburagā” 1996. gadā. Toreiz jaunākās grupas zēnu Latvijas izlases komanda, kurā spēlējām arī mēs ar Ati Gaili, trenera dēlu, ar uzvaru bija atgriezusies no starptautiskā turnīra Vācijā.
— Toreiz tu vēl mācījies Aizkraukles 2. vidusskolas 10. klasē. Vai tiešām, kā teikts intervijā, tu rokasbumbu tobrīd tikai sāki spēlēt?
— Līdz tam nodarbojos ar vieglatlētiku un par tādu handbolu pat nedomāju. Tā sagadījās, ka draugi mani uzaicināja paspēlēt, un man iepatikās. Uz pirmajām sacensībām braucu jau pēc pāris mēnešiem.
Garos matus liek nogriezt
— Kā pašam šķiet — kāpēc tieši tevi aicināja spēlēt rokasbumbu?
— Mana priekšrocība ir lielais augums — 199 centimetri. Protams, arī tas, ka esmu kreilis, jo rokasbumbā tas ir liels ieguvums. Lai gan manai mātei tas, ka esmu kreilis, bija liels pārsteigums, jo neko citu ar kreiso roku nedaru.
— “Staburagā” publicētajā fotogrāfijā jums abiem ar Ati ir gari mati, tagad — pavisam īss griezums. Tā ir nodeva modei vai trenera prasība?
— Spēlēt rokasbumbu gariem matiem neļauj, jo tie traucē, un handbolists var gūt traumu. Tāpēc garos matus nācās nogriezt. Man bija jāizvēlas: garie mati vai Latvijas izlase! Toties tagad īsi mati pašā laikā, jo tāda ir mode. Pērn Eiropas čempionātā gan gadījās redzēt kādu handbolistu ar astē sasietiem gariem matiem.
Aizkraukles piecīši
— Murjāņu sporta ģimnāzijā mācījušies vairāki aizkrauklieši, visvairāk tieši rokasbumbas spēlētāju. Viņi arī šobrīd ir tavi komandas biedri?
— ASK komandā mēs esam pieci aizkrauklieši — Atis Gailis, mūsu vārtsargs Helmuts Tihanovs, es un brāļi Andrejs un Aleksejs Kuzmini. Trīs Jura Gaiļa un divi — Alda Rakstiņa audzēkņi. Kopā sākām spēlēt Aizkrauklē, tad turpinājām Murjāņos un arī tagad esam kopā. Ar Helmutu ASK dienesta viesnīcā dzīvojam vienā istabiņā.
— Var teikt — savā sportaveidā jau esat profesionāļi?
— Tā iznāk, lai gan samaksu saņemam diezgan niecīgu. Pietiek vienīgi ēšanai. Mūs nodrošina tikai ar bezmaksas dzīvesvietu un sportatērpiem, kā arī ar uzturu pirms atbildīgām spēlēm. Man oficiālais dienesta laiks armijā ir beidzies, šobrīd esmu virsdienestā.
Māti uztrauc traumas
— Zinot mūsdienu nežēlīgo spēles stilu, tava māte nemaz nepriecājas, ka tu spēlē handbolu. Traumu dēļ? (Olga Klešnika saka: ja agrāk būtu zinājusi, ka dēls tik ļoti aizrausies ar handbolu, būtu mēģinājusi viņu pievērst kādam citam sportaveidam — aut.)
— Droši vien. No traumām handbolā tikpat kā neizdodas izvairīties. Ļoti nepatīkami, ja trauma gadās atbildīgos mačos vai treniņā tieši pirms spēles, kā tas bija pasaules čempionāta atlases turnīrā spēlē ar lietuviešiem Kauņā.
— Latvija toreiz Lietuvai zaudēja gan Kauņā, gan otrajā spēlē Rīgā. Sporta komentētājs Anatolijs Kreipāns “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” par šīm spēlēm toreiz rakstīja: “Spēli uzbrukumā ietekmēja Klešnika trauma — no jau iespēlētās ārējās līnijas tika izrauts viens no pamatspēlētājiem, faktiski vienīgais, kas pēdējā laikā regulāri varēja gūt vārtus ar tālmetieniem — no 9 — 10 metriem.” Tālmetieni tev padodas vislabāk?
— Iemest no tālienes, protams, ir grūtāk, toties izdevīgāk manevrēt, izmantojot gan labo, gan kreiso laukuma malu, jo mest var no jebkuras pozīcijas.
Savas mašīnas vēl nav
— Vai tāda mēroga sportistam, kuram treniņi un sacensības ir dzīvesveids, atliek laiks arī kaut kam citam?
— Tikpat kā nemaz. Nav laika pat atbraukt pie vecākiem. Man patīk tehnika, datori, labprāt ar to nodarbotos, bet… Šobrīd man nav citas izvēles.
— Vai jau esi nopircis pats savu mašīnu?
— Kur nu! Par minimālo aldziņu un komandējuma naudu, ko mums maksā, pat normāli apģērbties nevar. Tāpēc būs jāmēģina paspēlēt kādā ārzemju klubā, vismaz kaut ko nopelnīšu.
— Tu esot mācījies mūzikas skolā. Vai mūzika pamesta uz visiem laikiem?
— Divus gadus muzicenē “nolauzu”, spēlēju klarneti un akordeonu. Māsa mācījās, laikam tāpēc vecāki uzskatīja, ka arī es varētu. Tagad akordeons aizmirsts stāv mājās. Taču mūzika man patīk, tā skan istabiņā relaksācijai un labam noskaņojumam.
Vislabākie — cepti kartupeļi
— Kā mēdz teikt, no garīguma vien paēdis nebūsi. Kā iztiec bez mammas ceptām kotletēm?
— No tām esmu atradinājies jau sen, kad pirms pieciem gadiem aizgāju uz Murjāņiem. Tur gan mūs labi baroja, nevarēja sūdzēties. Tagad pusdienojam galvenokārt ASK ēdnīcā — te ir lētāk, bet studiju dienās — Tehniskajā universitātē. Vakaros pēc treniņiem gribas ēst kā vilkiem, tad kaut ko gatavojam paši.
— Kāds ir tavs mīļākais ēdiens?
— Cepti kartupeļi… ar majonēzi. Kas var būt labāks par tiem!
Ārzemnieki brauc “precībās”
— Iepriekš iesāki par ārzemju klubiem. Vai ir jau bijuši kādi “precinieki”?
— Ir uzaicinājums no Vācijas, Šveices klubiem. Viņi meklē tieši kreiļus, un, ja vēl garš augumā, tad ir vislielākās izredzes. Sola pat apmaksāt studijas augstskolā, par kurām Latvijā jāmaksā man pašam. Taču Latvija prasa pārāk augstu maksu, un klubu treneri vēl nekā nevar vienoties.
— Valodas labi zini?
— Manuprāt, jā. Labi varu sazināties vācu valodā, sarunvalodas līmenī — angliski. Tas nebūtu šķērslis handbola spēlēšanai citas valsts klubā. Gribētu spēlēt Vācijā, jo tur ir augsts handbola spēles līmenis.
Māsa izmaksā ceļojumu uz ASV
— Zinu, ka tu ar vecākiem šovasar ciemojies pie māsas Amerikas Savienotajās Valstīs. Ja arī tu aizbrauksi spēlēt uz ārzemēm, māte un tēvs paliks vieni.
— Viņi vēl ir pārāk jauni, lai par to uztrauktos. Māsa Amerikā labi iekārtojusies, ir pienācīgi apmaksāts darbs. Gadu nostrādājusi, viņa pat spēja visai ģimenei apmaksāt ceļa izdevumus uz ASV un atpakaļ. Kāda profesora ģimenē viņa pieņemta kā savējā. Mamma bija arī uz Evijas maģistratūras izlaidumu. Te, Latvijā, viņai viss būtu jāsāk no sākuma. Par sevi es vēl neko nevaru teikt — nākotne miglā tīta.
Students, bet ne jurists
— Tu studē Tehniskajā universitātē. Vai tieši par to esi sapņojis?
— Nē. Gribēju studēt Policijas akadēmijas Juridiskajā fakultātē, taču neizturēju konkursu. Šogad man būs koledžas izlaidums un iegūta pirmā līmeņa augstākā izglītība, būšu muitas eksperts. Pēc tam studijas turpināšu.
— ASK komanda jau divus gadus ir Latvijas virslīgas čempione. Arī šīgada čempionātā divdesmit aizvadītajās spēlēs ir tikai uzvaras. Esat vislabākie. Vai nekļūst garlaicīgi?
— Tik iedomīgi neesam. Katra spēle kaut ko dod, vismaz kā treniņš. Pie tam nav jau tikai valsts mēroga sacensības, spēlējam arī starptautiskos turnīros, mačos ārzemēs.
— Tavs pirmais treneris bija Juris Gailis. Arī tagad viņš seko līdzi savu bijušo audzēkņu sporta gaitām. ASK komandu trenē Andris Gulbis. Ko vari teikt par saviem treneriem?
— Juris Gailis mums bija kā tēvs, draudzīgāks, cilvēks, ar kuru par visu varēja aprunāties. Andris Gulbis ir bargs treneris, pieredzējušāks, ar saviem uzskatiem un principiem, viņš savlaik spēlējis PSRS izlasē un zina visas “krievu skolas” aizkulises.
— Kā tu raksturotu savu komandu? Jūs esat konkurenti, cīnoties par iespēju tikt uz laukuma, vai draugi?
— Mūsu komanda ir ļoti draudzīga, palīdzam viens otram. Pēc spēles vienmēr sanākam kopā, visu izrunājam, apspriežam, tiekamies ne tikai laukumā, bet arī brīvajā laikā. Man ir daudz draugu, esmu sabiedrisks cilvēks.
— Kāds ir tavs lielākais sapnis?
— Iegūt lielo zelta medaļu. Tad veidot savu dzīvi tālāk — strādāt, dibināt ģimeni.
***
Vārds, uzvārds: Evars Klešniks.
Dzimšanas laiks un vieta: 1980. gada 18. maijs, Aizkraukle.
Izglītība: absolvējis Murjāņu sporta ģimnāziju, pašlaik mācās Tehniskās universitātes Inženierekonomikas fakultātes Muitas koledžas 2. kursā.
Nodarbošanās: Latvijas armijas virsdienesta dižkareivis, spēlē handbolu Latvijas izlasē un ASK komandā.
Ģimene: māte Olga — SIA “Agrotehnika” grāmatvede, tēvs Večeslavs — Vidusdaugavas mežsaimniecības Zalves mežniecības priekšnieka vietnieks, māsa Evija — pēc ASV Rietummičiganas universitātes maģistratūras beigšanas strādā par finansu menedžeri kompānijā “Whirlpool” Čikāgā.
Aizraušanās: tehnika un datorlietas.
Augums: 199 centimetri.
Horoskopa zīme: Vērsis.
***
Kā radās rokasbumba?
Rokasbumbu 1898. gadā izdomāja Dānijas pilsētas Ordrupas reālskolas sporta skolotājs Holgers Nilsens. Pēc dažiem gadiem Čehijā radās spēle ar nosaukumu “hazena”, ko var saukt par mūsdienu rokasbumbas priekšteci. Rokasbumba kļūst populāra arī Slovākijā.
1923. gadā Čehoslovākijas galvaspilsētā Prāgā notika pirmā oficiālā spēle rokasbumbas vēsturē — Čehoslovākijas un Francijas sieviešu izlašu mačs.
