Kā zirnekļi burkā

Pirms trim gadiem stājās spēkā jaunā novadu reforma, bet kaislības, domstarpības par un ap to nerimst. Gluži pretēji, pieņemas spēkā. Atmetot visus sarežģītos terminus, vienkāršā valodā sakot, kašķis ir par divām lietām — naudu un kaimiņu būšanu. Bagātie novadi negrib draudzēties ar nabagiem, un latvietis latvietim ir gardākais kumoss. Skaļākie bļāvēji ir Rīgas pusē, saistībā ar Garkalnes pagasta dalīšanu. Latgales pusē Varakļānu novads grib būt pie Madonas nevis Rēzeknes.

Aprīļa sākumā, mediju pārstāvjiem tiekoties ar premjeri Eviku Siliņu, viņa kategoriski teica — novadu reformu vaļā nevērsim. Tomēr maija sākumā Saeimas komisija atbalstīja varakļāniešu prasību un virza jautājumu tālāk. Saeimas deputāts Māris Sprindžuks par reformu saka, ka tā ir uzspiešana no augšas, nerespektējot iedzīvotāju viedokļus, iedalot cilvēkus pašvaldībās, kurās viņi nekad nav jutušies piederīgi. No kurienes radusies šī mistiskā piederība? Lielā mērā no padomju laikiem un toreizējā administratīvā sadalījuma rajonos. “Mūsējie” un “jūs tur” ir tik izteikti latviski, ka pat mazā kopienā notiek šķelšanās, viedokļu pretrunas. Viens pagasts negrib draudzēties ar otru, bet mēs esam vieni, maza saujiņa cilvēku, kuri sevi sauc par latviešiem. Patiesībā vajadzētu būt pilnīgi vienalga, kā sauc to mazo zemes pleķīti, piemēram, pagastu, novadu, kurā mēs dzīvojam. Lielā mērā vaina ir arī valdības īstenotajā politikā, naudas sadales principos. Rīgā un tās apkārtnē dzīvo puse valsts iedzīvotāju, naudu budžetā gūst no iedzīvotāju ienākumu nodokļa, un, kur nauda, tur kašķis. Neesmu par kādiem sociālisma principiem, kad visi ir vienlīdzīgi, lai gan savs šarms tajā ir. Mēs dzīvojam liberālismā un kapitālismā, tā pamatā ir privātīpašums un vārda brīvība. Trīsdesmit gados mēs esam mācījušies būt brīvi, diemžēl upurējot dažas cilvēciskas vērtības — cieņpilnu attieksmi vienam pret otru, brīvību iemainot pret visatļautību. Rezultātā esam kļuvuši kā zirnekļi — melnās atraitnes burkā, kuri neredz tālāk par stikla sienu, gatavi viens otru apēst.

Kāds būtu vislabākais risinājums? Atstāt pa vecam, kad Latvija bija sadalīta 110 novados? Tagad to skaits samazināts trīs reizes, līdz 36. Klāt jāpieskaita vēl septiņas lielās pilsētas, kas neietilpst novados. Te arī rodas jautājums — kāpēc tās neietilpst novados?

Pirms pēdējās novadu reformas toreizējais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce apbraukāja visus mazos novadiņus. Ar putām uz lūpām viņš deklarēja, ka iedzīvotāji no šīs reformas būs tikai ieguvēji. Jau toreiz iedzīvotāji neticēja, teica, ka centrs nomales aizmirsīs. Reformu īstenoja un piepildījās bažas — sākot no 2021. gada, teritorijās, kas atrodas pat desmit kilometru attālumā no Aizkraukles, sākās pagrimums. Nelīdzsvarotā valsts attīstība atstājusi reģionus nīkuļojam, vāroties savā sulā un dalot ubagu grašus.