Skrīverietis Andris Kosmačovs jau vairāk nekā 30 gadu nodarbojas ar orientēšanās sportu.
Skrīverietis Andris Kosmačovs jau vairāk nekā 30 gadu nodarbojas ar orientēšanās sportu. Nule viņš atgriezies no veterānu pasaules čempionāta orientēšanās sportā Čehijā, kur ieguvis bronzas godalgu.
Ar Andri Kosmačovu esam pazīstami –– dzīvojam kaimiņos. Bieži vakaros, sestdienās vai svētdienās viņu sastopu slēpojam, skrienam vai braucam ar divriteni. Zināju, ka Andris bieži piedalās dažāda līmeņa orientēšanās sacensībās, taču plašāka saruna par orientēšanās sportu notika pavisam nesen.
Noslēpumains sportaveids
–– Cik sen tu jau nodarbojies ar šo sportaveidu?
–– Grūti pat saskaitīt. Gadus trīsdesmit –– ar „astīti”.
–– Kāpēc izvēlējies tieši orientēšanos?
–– Apgalvo, ka visi, kuri pamēģinājuši orientēšanos, kļūst šī sportaveida fani. Sešdesmitajos gados, kad orientēšanās vēl tikai sāka attīstīties, to apvija pat noslēpumainības oreols. Ir taču tik neparasti doties mežā un meklēt apslēptu mantu, lai gan patiesībā tas ir tikai zarā iesiets zīmulis, marķieris perfokartes iezīmēšanai vai kāds cits priekšmets. Mani interesēja ģeogrāfija, tūrisms un viss ar to saistītais. Toreizējais Skrīveru vidusskolas skolotājs Jānis Siliņš, kurš pavisam nesen traģiski gāja bojā, mūs, puikas, pirmo reizi aizveda uz orientēšanās sacensībām „Magnēts”. Savu artavu ieguldījis arī ģeogrāfijas skolotājs Kārlis Brikmanis. Viņš organizēja dažādus ar tūrismu saistītus pasākumus, pat nelielas orientēšanās sacensības. Paši meklējām iespējas braukt uz dažādiem mačiem.
Latvijas čempions
–– Bija arī panākumi?
–– Mums veicās. Uzvarējām dažādās tūrisma sacensībās. Dažkārt pat bez skolotājiem braucām uz Vecpiebalgu. Tad Latvijas Universitātē izveidojām orientieristu sekciju, sacentāmies ar pārējām augstskolām. Ziemā pirmo reizi izpildīju PSRS sporta meistara normu orientēšanās sportā, kad 1977. gadā kļuvu Latvijas čempions. Nākamajā gadā universitātes komanda, kurā startēju arī es, kļuva Latvijas čempione stafetē. Pārspējām pat armijas komandu. Liela daļa no tā laika komandas dalībniekiem gan vairs aktīvi nesporto. Pēc tam Vissavienības mēroga sacensībās ieguvām otro vietu stafetē.
–– Vai visas uzvaras bijušas tikai ziemā?
–– Nē. Protams, dažāda kaluma “spīgulīši” un diplomi ir arī vasaras sacensībās. Es jokoju, ka medaļu daudzumu var mērīt kilogramos. Tas nav mērķis, kāpēc piedalos sacensībās.
Interesē cīņa
–– Kas tevi saista šajā sportaveidā?
–– Orientēšanās ir radošs sportaveids. Tā nav tikai skriešana pa noteiktu distanci. Katru reizi ir cits mežs, cita karte un distance. Visu laiku izjūti meklēšanas prieku. Tā ir sacenšanās ar konkurentiem pēc iespējas ātrāk atrast kontrolpunktus. Cīņa visbiežāk notiek vienatnē –– tikai retumis starp kokiem redzams pazibam kāds cits sportists. Arī šī noslēpumainība sacensībām piedod asumu. Jo vecāks kļūstu, jo mazāk mani interesē skriešana tikai skriešanas dēļ. Svarīgs ir cīņas aspekts.
Nopakaļ neskrien
–– Vai kādreiz ir radusies vēlēšanās paskriet konkurentam nopakaļ, atvieglojot paša uzdevumu?
–– Nē. Sasniedzot noteiktu meistarības līmeni, tā vairs nenotiek. Protams, sekojot domājamajam sacensību līderim, iespējams ātrāk sasniegt finišu, bet tas ir pārāk vienkārši. Gribas pašam sasniegt ko vairāk. Gandarījumu dod radošais process. Es ļoti labi zinu, ka varu distanci noskriet. Man patīk tehniski sarežģītas trases.
–– Vai trases ierīkotāji vienmēr šo darbu veic radoši?
–– Viennozīmīgi grūti atbildēt. To, cik interesanta ir distance, nosaka apvidus, kurā ir trase. Cik jauna un precīza ir karte, cik pieredzējis cilvēks, kurš izveidojis trasi. Jo šis cilvēks profesionālāks, jo var gaidīt interesantāku distanci. Pazīstot distanču plānotāju, jau pirms sacensībām var pateikt, kāda būs trase. Ja, piemēram, distances veidotājam labāk patīk skriešana konkurentam aiz muguras, gaidāms kross ar orientēšanās elementiem.
–– Vai orientieristam vajadzīgas arī citu sportaveidu iemaņas?
–– Vasarā jābūt labam skrējējam, bet ziemā –– slēpotājam. „Jādraudzējas” arī ar citām vieglatlētikas disciplīnām, jo trasē var gadīties visdažādākie šķēršļi.
Orientēšanās nav sēņošana
–– Ar ko atšķiras orientēšanās vasarā un ziemā?
–– Vasarā skrien kājām, ziemā brauc ar slēpēm. Vasarā visbiežāk pārvietošanās „pa taisno” starp kontrolpunktiem, bet ziemā pa speciāli ierīkotām takām. Var braukt arī taisni, taču tas nav nepieciešams. Vasarā var izmantot vairākus īsākos ceļus atkarībā no savas meistarības. Ziemā visi kontrolpunkti ir blakus celiņiem, stigām. Vasarā tie vairāk paslēpti, lai gan pēc kartes pieredzējis sportists parasti kontrolpunkta vietu var pateikt ar desmit centimetru precizitāti. Tā nav sēņošana, kad nav zināms, zem kuras eglītes aug baravika.
–– Tev labāk patīk ziemas vai vasaras trases?
–– Man tuvāka ir orientēšanās ziemā, lai arī tehniskās iespējas vasarā ir lielākas. Ja ir labs laiks, laba trase, inventārs, ziemā piedzīvojums ir daudz interesantāks. Darbība notiek lielākā ātrumā. Pēdējos gados gan maz ziemu, kad iespējams sagatavot labas trases. Gadās, ka daļa trases ir bez sniega, tad slēpes, ja tās negribas neglābjami sabojāt, jāņem nost un tālāk jāmēģina paskriet.
Nakts nav modē
–– Dzirdēts, ka rīko arī orientēšanās sacensības naktī.
–– Jā, tādas notiek, bet Latvijā šāda orientēšanās nav populāra. Pirms septiņiem vai astoņiem gadiem nakts orientēšanās posms bija iekļauts arī Latvijas čempionāta programmā, taču šī ideja neguva lielu atbalstu. Lai naktī skrietu pa mežu, vajadzīgs labs lukturis, bet tāds maksā dārgi. Latvijā ir labi ja divdesmit šādu lukturu. Kabatas lukturīša iespējas bieži vien ir par mazām. Protams, ir sportisti, kuri iztiek ar pavisam nelielu gaismiņu, piemēram, sērkociņu kārbiņu. Tā gan var gūt traumas. Ļoti iecienītas nakts orientēšanās sacensības ir Skandināvijā. Tur tumšā sezona ir krietni garāka nekā pie mums.
–– Vai orientierista ekipējums ir dārgs?
–– Kā lai saka! Var skriet parastās kedās, kas maksā pāris latu, bet var arī nopirkt speciāli šim sportaveidam domātus apavus. Tie ir padārgi, bet kājas vairāk pasargātas no traumām. Protams, ja neapdomīgi sper soli, nopietni var savainoties arī speciālajos apavos. Nekāda īpaša tērpa nevajag. Vienmēr būs slapjas kājas un dubļainas vai putekļainas drēbes.
Var iztikt bez kompasa
–– Vai spētu izkļūt no jebkura meža, ja tevi tur ievestu aizsietām acīm?
–– Tā īsti nevarētu vis. Orientēšanās ir sportaveids, kurā vajadzīga karte apvidum, kādā esi.
–– Zinu, ka parasti izmanto arī kompasu.
–– Tas, varētu teikt, ir bubulis iesācējiem. Viņiem stāsta, ka kompass ir burvju līdzeklis, kurš palīdzēs atrast visus kontrolpunktus un pēc tam izvedīs no meža biezokņa. Tā nav. Kompass ir tikai viens no tehniskajiem atribūtiem, gluži kā saspraužamā adata.
–– Tu skrienot vispār neizmanto kompasu?
–– Bija laiks, kad kompasu pat neņēmu līdzi. Universitātes komandā tā bija savdabīga sevis apliecināšana. Esmu secinājis, ka kompasu tomēr nedrīkst atstāt mājās. To tikai jāprot pareizā vietā un laikā izmantot. Ir elites sportisti tepat Latvijā, kuri kompasu sacensībās nemaz nemāk lietot. Jājūt situācija, jālasa karte, un viss ir kārtībā.
Svešākās vietās, piemēram, Skandināvijā, pilnībā bez kompasa iztikt nevar, jo apvidus mēdz būt ļoti sarežģīts. Tādā bez kompasa tikt līdzi līderiem ir gandrīz neiespējami.
Pasaules elitē jūtas labi
–– Vai piedalies sacensībās arī ārzemēs?
–– Jā. Braucu uz kaimiņvalstīm –– Igauniju un Lietuvu, kā arī uz Skandināvijas zemēm, Čehiju, Ungāriju. Es gan neesmu nevienas komandas sastāvā, tā teikt, esmu brīvmākslinieks. Uz ārzemēm braucu kopā ar citiem orientieristiem, jo tā ir lētāk.
–– Kā jūties pasaules līmeņa sportistu sabiedrībā?
–– Starp elites sportistiem jūtos visai labi. Esmu braucis uz augsta līmeņa sacensībām gan ziemā, gan vasarā. Zinu, ka pasaules čempionātā noteikti nebūšu pēdējais, ne arī priekšpēdējais. Protams, arī pirmais nē. Mana vieta ir kaut kur piektajā desmitā. Parasti sacensībās piedalās ap 70 sportistu.
Starp veterāniem –– trešais
–– Tu nesen atgriezies no veterānu pasaules čempionāta Čehijā. Kā tur veicās?
–– Uz veterānu čempionātu braucu otro reizi. Kopvērtējumā biju trešais un atvedu kārtējo „spīgulīti”. Bija jāstartē divās distancēs. Laiks bija ļoti silts, plus 15 grādu un sniegs burtiski tecēja. Bija grūti slēpot. Arī organizatoriem bija daudz jāstrādā, lai trasē nodrošinātu sniegu.
Vainīga televīzija
–– Kāpēc orientēšanās, tavuprāt, vēl nav kļuvusi par olimpisko sportaveidu?
–– Varbūt, tāpēc, ka to gandrīz neiespējami pietiekami interesanti parādīt televīzijā. Sportisti mežā pazūd, nav iespējams veidot interesantus sižetus. Ir bijuši mēģinājumi piestiprināt sportistiem raidītājus un rādīt viņu pārvietošanos uz elektroniskas kartes, bet tas no skatītāja viedokļa vairāk līdzinās neinteresantai datorspēlei. Sevišķi grūti parādīt orientēšanās sacensības vasarā. Vienīgi ziemā var prognozēt, no kuras puses sportists parādīsies. Nagano olimpiādē jau bija šī sportaveida paraugdemonstrējumi, bet par olimpisko tas tā arī nav kļuvis.
–– Vai orientēšanās sportā aktuāla arī dopinga problēma?
–– Parasti dopings stimulē tikai vienu no orientēšanās sportā nepieciešamajām cilvēka īpašībām –– intelektuālo darbību vai fizisko izturību, kaitējot citām. Orientieristiem vajadzīga gan fiziskā izturība, gan attīstīts intelekts, gan stabila nervu sistēma. Ja esi lietojis dažādus stimulatorus un vari ļoti ātri skriet, visbiežāk traucēta prāta darbība. Var neskaitāmas reizes riņķot apkārt vienam un tam pašam uzkalniņam, bet tik un tā neatrast kontrolpunktu. Tāpēc dopinga lietošana nav tik aktuāla, lai gan lielākajās sacensībās uzvarētāji un vairāki sportisti izlases kārtībā pakļauti dopinga kontrolei. Katrs jau zina savas vājās vietas un mēģina tās kompensēt.
Palīdzēs, cik spēs
–– Kā tavu aizraušanos vērtē ģimene?
–– Visumā pozitīvi. Bērni priecājas par katru medaļu, ko izdodas atvest. Ja tās nav, arī tad priecājas. Klausās, kā veicies tuvākās vai tālākās zemēs. Arī mani bērni labi slēpo. Es gan neko viņiem neuzspiežu. Ja izvēlēsies sportista karjeru, mēģināšu palīdzēt, cik spēšu.
–– Ar ko vēl nodarbojies?
–– Ne ar ko citu nenodarbojos. Jau vairāk nekā 20 gadu esmu treneris.
***
Izziņa.
Orientēšanās sports –– skrējiens vai slēpojums šķēršļotā apvidū, kura laikā jāatrod kontrolpunkti, izmantojot liela mēroga karti un kompasu.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Andris Kosmačovs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1955. gada 29. oktobris, Skrīveri.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultāte.
NODARBOŠANĀS: orientēšanās sporta treneris Rīgā.
ĢIMENE: precējies, ir dēls un meita.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
