Tagad arī Latvijā ir vijolnieks, kurš spēris soli ārpus klasiskās mūzikas tradīcijām.
Tagad arī Latvijā ir vijolnieks, kurš spēris soli ārpus klasiskās mūzikas tradīcijām. Savu nule izdoto disku “Starp debesīm un zemi” daudzviet Latvijā prezentē vijolnieks Raimonds Ozols. 7. martā paredzēts koncerts Ogrē.
Ilgus gadus vijole mums tomēr vairāk asociējās ar nopietnu klasisko mūziku un bija pieņemts, ka to spēlē solo, klavieru pavadījumā vai kopā ar simfonisko orķestri. Tad nāca Vanesa Meja, kura ar vijoļspēli prata apburt arī tos, kuri ar klasisko mūziku ir uz “jūs”.
— Kā radās ideja izdot soloalbumu?
— Par to domāju jau sen. Gribējās atstāt kaut ko paliekošu. Izpildītājmākslinieki ilgu laiku, mēnesi vai divus, gatavojas koncertam, tas izskan, un viss it kā izgaist. Ir šī stunda vai pat mazāk, un viss. Gadi iet uz priekšu, tāpēc radās doma izdot soloalbumu.
Ideju varēja realizēt, kad bija finansiālas iespējas. “Latvenergo” akceptēja manis iesniegto projektu un piešķīra finansējumu. Sākotnēji bija doma ierakstīt albumu tikai kopā ar Helviju Stengrevicu. Tā kā viņš ir ļoti aizņemts cilvēks un laiks bija ierobežots, palīgā aicināju arī Uģi Prauliņu un Raimondu Macatu. Mūsu sadarbība bija veiksmīga.
— Pasaulē šādi projekti nav retums. Vai Latvijā šis ir pirmais?
— Manuprāt, kā soloalbums elektriskajai vijolei ar taustiņinstrumentiem tas ir pirmais. Ir albumi, kuros izmantoti stīgu instrumenti, tādi kā Ulda Marhilēviča projekts “VIVO”. Uzreiz gan jāsaka, ka manā albumā visi skaņdarbi nav izpildīti tikai ar elektrisko vijoli. Apmēram puse ir iespēlēti ar klasisko vijoli.
— Vai šis ir klasikas albums?
— Drīzāk to varētu nosaukt — klasika jaunās skaņās, jo aranžējums ir diezgan “popsīgs”. Manuprāt, šī mūzika ir domāta ikvienam, ne tikai klasikas cienītājiem.
— Vai bija viegli izvēlēties skaņdarbus albumam?
— Nē, bet tie, kurus izvēlējos, man ir ļoti tuvi. Vairākus gadus nostrādāju Latvijas Nacionālajā operā, tagad jau astotā sezona Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, tāpēc albumā puse skaņdarbu ir no operas repertuāra, puse no simfoniskā orķestra.
— Kas pamudināja uz šādu ne strikti klasisku albumu?
— Ikvienam taču gribas dažādību. Klasika manā ikdienā aizņem daudz laika, sevišķi manā orķestra koncertmeistara statusā. Koncertu ir daudz, ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā. Tāpēc gribas arī kaut ko citu. Rokmūzika man ir ne mazāk tuva kā klasiskā. Tāpēc albumam tika izvēlēts šāds stils. To ietekmēja arī finansiālās iespējas. Ja es gribētu albumu rakstīt kopā ar orķestri, man atvēlētā budžeta pietiktu tikai vienam skaņdarbam.
— Vanesa Meja kādā albumā arī dzied. Varbūt arī jūs esat domājis par vokāla skaņdarba izpildi kādā no nākamajiem albumiem?
— Viss var būt, jo dziedāšana man nav sveša. 10 gadu esmu spēlējis arī kādā ansamblī, kur tiku arī dziedājis. Esmu dziedājis pat kopā ar Renāru Kauperu, tā ka varbūt kādreiz iekļauju albumā arī savu vokālo prasmi. Kaut gan par nākamajiem albumiem un projektiem vēl pāragri runāt, bet ideju netrūkst.
Saīsināti no Cēsu rajona laikraksta “Druva”
Vizītkarte.
Raimonds Ozols (1964.) Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra
I vijoļu grupas mūziķis no 1992. gada, grupas koncertmeistars no 1996. gada.
1980. gadā beidzis pedagoga Ojāra Kalniņa vijoles klasi Jūrmalas bērnu mūzikas skolā un 1993. gadā J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kur mācījies pie Voldemāra Šeļegova un Ulda Sprūdža. Turpina pilnveidot savu profesionālo meistarību, muzicējot dažādos kameransambļos un veidojot soloprogrammas.
1999. gadā nominēts par LNSO labāko koncertmeistaru un solistu.
