Pļaviņiete Jūlija Norkārkle rīt sagaida simto dzimšanas dienu. Pasaulē nodzīvotajā gadsimtā bijuši dažādi laiki, mīlēts, ciests, izaudzināti divi bērni, sagaidīti trīs mazbērni un septiņi mazmazbērni.
Pļaviņiete Jūlija Norkārkle rīt sagaida simto dzimšanas dienu. Pasaulē nodzīvotajā gadsimtā bijuši dažādi laiki, mīlēts, ciests, izaudzināti divi bērni, sagaidīti trīs mazbērni un septiņi mazmazbērni.
Simtgadnieces meita Monika bilst, ka māte ir no ilgdzīvotāju dzimtas — māte un vectēvs sagaidījuši simto jubileju, brālis miris 96 gadu vecumā.
Jūlija augusi desmit bērnu ģimenē Līvānu pagasta “Jaudzemos”. Vecāki dzīvoja netālu no barona muižas. Barons paplašinājis savu zemi, visi izdzīti no mājām un aizsūtīti 25 kilometru attālumā — apkārt īsts mūžamežs, koki tik augsti, ka nevar redzēt debesis. Vectēvs līdis līdumu, pēdu pa pēdai atkarojuši un iekopuši zemi, uzcēluši māju.
Romeo un Džuljetas mīlestība
“Tēvu un māti saistīja Romeo un Džuljetas mīlestība — dzimtas bija naidā no zemes mērīšanas laikiem. Visiem spēkiem centās aizkavēt un slāpēt divu jaunu cilvēku sirdīs radušos mīlas liesmu,” stāsta meita. Cilvēki bija bezspēcīgi pret mīlestības spēku, un 1931. gadā Jūlija un Pāvels svinēja kāzas. “Viņi mīlēja viens otru līdz sirmam vecumam — tik stipras un skaistas bija viņu jūtas,” atceras meita.
Kara laikā vācieši nodedzināja viņu nesen uzcelto māju — jaunā ģimene tajā bija nodzīvojusi tikai gadu. Čaklums un spars vienmēr bijis Norkārklu ģimenes spēks, un drīz uzcelta jauna māja. 1977. gadā šo viņu darbu atkal izpostīja, bet šoreiz — meliorācija. Monika tad jau strādāja Pļaviņās par skolotāju, un vecāki pārcēlās pie viņas.
Pirms deviņiem gadiem Pāvels aizgāja sēnēs un mājās nepārnāca. Viņu bija notriekusi automašīna. 1996. gadā smiltainē guldīts arī dēls.
Darbs dziedē
Vēl līdz pagājušajai vasarai simtgadniece jutās ļoti labi, bet nu pēc pārdzīvotajām nelaimēm pasliktinājusies veselība. Viņa staigā ar divu nūju palīdzību, labprāt atceras senos laikus, ir nenogurdināma sarunās ar meitu. “Māti morāli grauj tas, ka viņa nevar strādāt, bet gultā viņu noturēt nevar,” saka Monikas kundze. Raksturā Jūlijas kundze esot ātra kā uguns — aši veic visus darbus un vēlas, lai citi dara tāpat. “Mātei strādāt patīk,” stāsta simtgadnieces meita Monika. “Katru rudeni pēc ražas novākšanas viņa uzrok dārzu, novāc katru nezālīti un vēl ar slotu noslauka. Tik kārtīga un cītīga viņa ir. Pagalms vienmēr ir spodrs un tīrs.” Arī tagad sirmgalve bilst: “Ja varētu pavasari sagaidīt un strādāt dārzā, es ātri atlabtu.”
Zina visas himnas
Jūlijas kundze jau kopš mazotnes bijusi liela dziedātāja: vērpusi, adījusi, smagi strādājusi, un vienmēr līdzās bijusi dziesma. Viņa tās zina simtiem: tautasdziesmas, visu varu himnas. “Man dziesma tikai vienreiz jādzird, un es jau to atceros,” saka simtgadniece. Tagad reizēm satraucas, ja aizmirst dziesmām vārdus. Dziesmas mīlestība ieaudzināta arī bērniem.
Nenogurdināmas atmiņu plašumos klīst sirmgalves domas. Viņa atceras divus piedzīvotos pasaules karus. Pirmajā klasē gudrības apgūtas krievu valodā, un mazie pat īsti nesapratuši, ko viņiem māca. Tajā laikā meitenēm gan sevišķa izglītība nebija paredzēta — lasīt un rakstīt proti, un ar to pietiek.
Jūlijas kundze dziedājusi baznīcas korī, mācījusies šūšanas un kulinārijas kursos. Bijusi čakla ikvienā darbā un mācījusies visu jauno.
Lamā politiķus
Spilgti atmiņā palikušas arī bargās ziemas, kad sniegs bijis līdz jumtiem. Bērni laidušies no piekalnē esošo saimniecības ēku jumtiem ar ragaviņām. Februārī pēkšņi sākušies plūdi, pļavas pārplūdušas, bet pēc tam sasalušas. Tad veidoti karuseļi — ledū nostiprinātā kārtī iesietas ragaviņas, un iznākusi jautra vizināšanās.
Jūlijas kundze vienmēr interesējusies arī par politiku, skatījusies televīziju. Pēdējos gados allaž lamājusi Repši un Godmani — viņiem sirmgalve nodarīto nespēj piedot. Sūri un grūti pelnītā un nebaltām dienām krātā nauda pēkšņi pārvērsta grašos. “Paši saņem lielu algu, bet cilvēkus aplaupīja. Reiz viņi samaksās par nodarīto,” spriež simtgadīgā sieviete.
Negaršo tikai vārīti burkāni
Kāds ir ilga mūža noslēpums? Šķiet, tas jau iekodēts gēnos. Tos pārtikas produktus, ko mūsdienās uzskata par kaitīgiem, Jūlijas kundze visvairāk lietojusi uzturā: saldumi, trekna gaļa, piena produkti. “Speķis mātei garšo vislabāk. Vienīgais, ko viņa neēd — vārītus burkānus. Tos viņa izlasa pat no zupas,” saka Monika.
Jūlijas kundze slimojusi ļoti reti. Arī tagad ārsti atzīst, ka viņas organisms un sirds ir stipra — kā 80 gadu vecam cilvēkam. Tikai dzirde pasliktinājusies.
Gadsimta jubilejā Jūlijas kundzes mājās plašu viesību nebūs. Radu viņai daudz, un viņi dzīvo vai katrā kontinentā: kara laikā emigrējuši, uz Sibīriju aizceļojuši, kad tur bez maksas deva labu zemi. Šajā dienā ciemos ieradīsies vien paši tuvākie.
Pļaviņu pilsētas domes pārstāvji simtajā dzimšanas dienā jubilārei sagādājuši īpašu dāvanu — simt latu.
