Jūlijai Keišai, šīsdienas jubilārei, piemīt īpaša aura. Ik vārdā skan degsme, sirsnība un mīļums — pret dzīvi, bērniem, pasauli. Un visam pāri neuzspēlēta vienkāršība, kas mudina ieklausīties un aizdomāties.
Jūlijai Keišai, šīsdienas jubilārei, piemīt īpaša aura. Ik vārdā skan degsme, sirsnība un mīļums — pret dzīvi, bērniem, pasauli. Un visam pāri neuzspēlēta vienkāršība, kas mudina ieklausīties un aizdomāties.
23. jūlijā Jūlijai Keišai būs 88 gadi. Tieši tāpēc, ka dzimusi siltajā vasaras mēnesī, viņai dots šis vārds. Varbūt arī vārdam līdzi nācis īpašais siltums? “Vārds man patīk, jo nav novecojis. Arī tagad vecāki savas meitas sauc par Jūlijām,” bilst sirmā kundze.
Savā cienījamajā vecumā viņa tiek galā ar visiem mājas darbiem, ir enerģiska un atsaucīga. Jūlijas kundze atzīst, ka vecums tomēr jūtams — vienā dienā pašsajūta lieliska, otrā pagrūti. “Mana māte nodzīvoja līdz 99 gadiem. Nomazgāja traukus, teica, ka vajagot arī istabu izslaucīt, bet lai nu tas paliekot. Apgūlās un aizmiga uz mūžu. Tik stipra bija,” stāsta Jūlijas kundze.
Vīrs mirst svešumā
Jūlija dzimusi toreizējā Ļeņingradā, kur vecāki bija devušies bēgļu gaitās, bet tur pavadījusi tikai pirmo savas dzīves nedēļu. Bērnības vieta viņai tomēr ir skaistais zilo ezeru apvidus — Latgale. Vēlāk dzīvojusi Vīgantē, tad Iršos un ar otro vīru vēlāk uzcēluši māju Bebros, kur viņš strādājis. “Tā uzcelta smagā laikā — ķieģelīšus lasot, paši staigājām vienā kreklā,” atceras Jūlijas kundze.
“Manu pirmo vīru izsūtīja. Toreiz tādu gadījumu bija daudz — vīru aizveda, sieva palika. Arī man bija lemts tāds pats liktenis, paliekot vienai ar diviem mazuļiem. Daudzus gadus par viņu nezināju neko, vēlāk saņēmu ziņu, ka esot miris. Tad satiku savu otro vīru,” stāsta viņa.
Māti apciemo naktī
Jūlijas kundze izaudzinājusi piecus bērnus: Jāni, Pēteri, Gundegu, Spīdolu un Māri. “Tik labi bērni kā manējie… Tādi ir tikai daži no tūkstoša — tik labi un mīļi,” bilst sieviete, un dzidras laimes asaras iemirdzas viņas acu kaktiņos. “Visi brauc ciemos, saudzē un žēlo mani. Pēteris pat, ja nevar atbraukt dienā, atbrauc naktī. Nedrīkstu teikt, ja man kas sāp. Satrauksies, vedīs pie ārsta, bet slimnīcā man ļoti nepatīk.”
Mazbērni? “Vai dieniņ, nemaz īsti nezinu, cik šo mīļo sirsniņu man ir! Meitām pa četri, Jānim un Pēterim divi, Mārim trīs — kopā būs piecpadsmit. Bet visiem pūru darinu,” Jūlijas kundzes balsī skan tik neizsakāms mīļums. Šķiet, sirds siltums ieadīts arī daudzajos cimdu un zeķu pāros — lai silda visskarbākajā salā.
Visi laiki vienādi
Kavējoties atmiņās, Jūlijas kundze atzīst: dzīvē viegli nav gājis — bērni bija jālaiž skolā, jādomā, lai visi būtu paēduši. Bērni ik darbā bija līdzās, no grūtībām nebaidījās.
Netrūka arī skaistu mirkļu. “Staburagā dziedāju korī. Cik tur bija skaisti dziesmu svētki dižās klints pakājē! Bērnus uz rokām nesām, dziedājām un dejojām. Dziesmā latvieši vienmēr bijuši vienoti. Iršos dejoju deju kolektīvā, bet nu vairs no dejotājām tikai divas esam palikušas.”
Jūlijas kundze dzīvojusi dažādos laikos, bet nekrāj sevī rūgtumu par to, kas bijis. Viņa uzskata: “Savu laiku nekritizēju un arī nelielu. Visos ir bijis vienādi: kurš strādāja, tam klājās labi. Tādiem kā man laiki neko nemaina — maize pašai vienmēr bija jānopelna. Tagad citi mani apskauž, ka saņemu lielu pensiju — sešdesmit latu. Darba stāžs — 33 gadi, un mierīgas vecumdienas pati sev esmu nopelnījusi.”
Pilī nedzīvo
Jūlijas kundzei sāp, ja cilvēki dažkārt piemin: tev jau labi, dēls augstā amatā! “Pēteris man ir labs dēls, palīdz, sagādā nepieciešamo. Bet nekā smalka jau man nav. Ja kaut kas saimniecībā nolietojas, bērni nopērk jaunu. Esmu tāda pati māte kā citas, un visvairāk silda tie brīži, kad bērni ir pie manis — bez dāvanām, bez greznuma.”
Pilī viņa nedzīvo, bet istaba gan ir silta, mājīga un tīra. It kā uzminējusi manas domas, sirmā kundze bilst: “Arī bērni vienādiņ atgādina: mammīt, istabai allaž jābūt tīrai.”
Vai par katru cilvēku Jūlijas kundzei sakāms kas labs — brīnišķīgas vedeklas, jauka feldšere pagastā, saprotoši kaimiņi. “Varbūt vienīgi pati esmu veca un slikta kļuvusi,” viņa bilst. Dzīvē laikam tomēr ir tā — ja pats labs, arī citi tādi būs.
