…latviešu valoda kā skabarga pēcpusē kļuvusi gan pašmāju rubikiem un ždanokām, gan ārzemju van der stūliem un ferhoigeniem.
…latviešu valoda kā skabarga pēcpusē kļuvusi gan pašmāju rubikiem un ždanokām, gan ārzemju van der stūliem un ferhoigeniem. Vienīgi žēl, ka viņu stabulē mēģina pūst arī latviešu tautas tik ļoti mīlētā un cienītā prezidente.
Neatceros, kad Latvijas Valsts prezidentes vārds un termins “latviešu valoda” bijuši tik cieši saistīti kā aizvadītajā nedēļā.
Sakarā ar starptautisko institūciju obligāti brīvprātīgo ieteikumu mainīt Latvijas vēlēšanu likumu, svītrojot no tā prasību deputātu kandidātiem zināt valsts valodu augstākajā pakāpē, latviešu valodai aktīvāk kā jebkad pievērsusies mūsu prezidente Vaira Vīķe—Freiberga. Viņas ierosinājums: šo likuma normu jāatceļ. Ja to neizdarīs, Latvijai iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā varot būt apdraudēta.
Var jau būt, ka Vairai Vīķei— Freibergai taisnība un Latvijai tiešām var rasties problēmas iestāties NATO un Eiropas Savienībā. Tomēr vai tiešām nav svarīgāku jomu, kurās nepieciešamas radikālas izmaiņas un uzlabojumi? Kaut vai korupcija! Tā Latvijā zeļ un plaukst, dažādos to pašu visu zinošo un mācošo starptautisko institūciju pētījumos esam atzīti par zemi ar vienu no lielākajiem valsts nozagšanas (korupcijas) rādītājiem. Valsti zog visi, kam nav slinkums, sākot ar ceļu policistu uz ielas stūra, beidzot ar Saeimas deputātu, kurš lemj tautas likteni. Taču par to neviens skaļi nebrēc. Šad tad ar pārsimt latu lielu kukuli noķer kādu sīku ierēdnīti, “papurina” pa muitniekam vai robežsargam, un viss. “Lielās zivis” neaiztiek, viņas peld aizsargājamajos ūdeņos.
Turpretī par latviešu valodu, kas ir nācijas lepnums un gods, kliedz un brēc katrs, kurš divdesmit, trīsdesmit gadu laikā latviski vairāk par “labdien” un “uz redzēšanos” pateikt nav iemācījies. Dīvaini, man jāprot runāt dzimtajā latviešu valodā, krievu valodā, angļu un pat vācu mēlē, kamēr manis vēlēts deputāts varēs atļauties runāt krieviski, valsts valodu zinot labi ja vidējā vai pat zemākajā līmenī. Pie tā gan paši vien esam vainīgi, gadu desmitiem latviešu valodas vietā lietojot krievu valodu. Kāds krievu tautības aizkrauklietis nesen atzina, ka viņam nav nepieciešams mācīties latviešu valodu, jo visi ar viņu runā krieviski. Pat darba kolektīvā, kur no astoņiem cilvēkiem viņš vienīgais nerunā latviski, problēmu neesot, jo kolēģi ar viņu sarunājas krievu valodā. Tā, lūk!
Nav jābrīnās, ka latviešu valoda kā skabarga pēcpusē kļuvusi gan pašmāju rubikiem un ždanokām, gan ārzemju van der stūliem un ferhoigeniem. Vienīgi žēl, ka viņu stabulē mēģina pūst arī latviešu tautas tik ļoti mīlētā un cienītā prezidente. Vēl pirms dažiem gadiem, būdama tikai vienkārša ārzemju latviete, tautastērpā ģērbusies, Andreja Pumpura muzejā Lielvārdē viņa skandēja latviešu tautasdziesmas un aicināja mūsu tēvutēvu valodu celt godā un cieņā. Kā gribētos ticēt, ka prezidente to nav aizmirsusi un pašreizējā rīcība ir tikai diplomātiski politisks solis, centieni darīt visu, lai ārzemju vilks būtu paēdis un pašmāju kaza paliktu dzīva.
Ja partijas prezidentei nepiekāpsies un vēlēšanu likumu tomēr negrozīs, kādam aizskartam pašmāju kangaram vienmēr ir iespēja vērsties tiesā. Ar starptautisko tiesāšanos Latvijai ir liela pieredze, sākot ar sagrieztā zviedru kuģa lietu, “Lattelekom” briestošo prāvu, Laventa sūdzību… Jaunākā starptautiskā tiesas prāva: bijušais Padomju Savienības armijas virsnieks un viņa ģimene pret Latvijas valsti. Tiesu instance: Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Tajā kāds Krievijas pilsonis Nikolajs Sļivenko, viņa sieva Tatjana un meita Karīna iesniedza sūdzību par izraidīšanu no Latvijas, uzskatot, ka militārpersonas un piederīgo izraidīšana bijusi nelikumīga. Latvijas pārstāvjiem šajā jautājumā, protams, pretējs viedoklis: izraidīšana notikusi atbilstoši 1994. gadā parakstītajam padomju armijas izvešanas līgumam.
Latvijas vārdam par labu šāda tiesāšanās nenāks. Krievijas masu saziņas līdzekļi kā maitu lijas jau metušies par to rakstīt, neaizmirstot uzsvērt, ka baismīgajā Baltijas piejūras valstī apspiež cittautiešus, neievēro cilvēktiesības un katru nevēlamo krievu sūta viņpus Zilupei.
Man tik nav skaidrs, kā Krievijas telekanālu un laikrakstu atainotie nabaga “apspiestie” tautieši Latvijā tiek augstos valsts amatos, vada turīgas privātfirmas, ceļ lepnas villas un brauc dārgos limuzīnos? Pēc lielās kaimiņvalsts mediju teiktā, visi krievu tautības cilvēki Latvijā strādā spaidu darbos, kamēr latvieši silda nabu saulītē. Bet pamēģiniet kādu “apspiesto” aizsūtīt atpakaļ uz viņa plašo dzimteni. Varu galvot — neizdosies!
Par tiesas prāvu parūpējušies arī pašmāju aktīvisti. Izbijušais Saeimas deputāts Ivars Silārs Latvijas Satversmes tiesā iesniedzis lūgumu izvērtēt Saeimas deputātiem piešķiramo dzīvojamo platību kompensāciju likumību. Izrādās, deputāti par dzīvojamās platības īri var saņemt līdz 200 latu lielu kompensāciju mēnesī, par naudas izlietojumu nesniedzot nekādu atskaiti. Tādējādi deputāts kompensācijās var saņemt otru algu, jo papildus latiņi tautas kalpam pienākas arīdzan transportizdevumu segšanai, reprezentatīvajiem pasākumiem un citiem izdevumiem, par kuriem, protams, atskaitīties nevajag.
To tad arī aktīvi izmanto gandrīz viss Saeimas simtnieks. Dzīvojamās platības kompensāciju nav pieprasījuši tikai pārdesmit deputātu, toties lielākā daļa pārējo paģērējuši teju vai maksimālo summu. Kādēļ gan nepagrābt, kamēr var? Drīz vēlēšanas, un nevar zināt, vai tauta nebūs kļuvusi redzīgāka. Paliks deputāts bez darba, ko tad iesāks?
Kā patīkamus, tā bēdīgus brīžus sagādājusi Latvijas armija. Vispirms saņēmām ziņu, ka Dānija aicina Latvijas Bruņoto spēku kareivjus piedalīties starptautiskā pretterorisma apkarošanas operācijā netālu no Afganistānas. Tas liecina, ka mūsu armija pasaulē atzīta kā pietiekami sagatavota un profesionāla — tas priecē. Diemžēl pozitīvo tūlīt aizēno fakts, ka sardzes pulkā notikusi kārtējā vardarbība: diviem jaunkareivjiem salauztas ribas, nodarīti arī citi miesas bojājumi. Kas to izdarījis, kādēļ? Pirmie dienesta pārbaudes rezultāti liecina, ka vainīgi agrāka iesaukuma karavīri, kuriem jaunie nedevuši naudu. Acīmredzot no padomju armijas mantotā “ģedovščina” (agrāka iesaukuma kareivju ņirgāšanās par jaunākajiem) Latvijas armijā aktuāla joprojām. Tā savas saknes ielaidusi dziļi. Uzlabojumu prognozēt grūti vismaz tik ilgi, kamēr armija būs pagaidu pieturas punkts lielai daļai jauniešu, kuriem mācības neinteresē un arī strādāt negribas.
Nosaukti sportisti, kuri pārstāvēs Latviju olimpiskajās spēlēs. Jau šonedēļ viņi dosies uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai februāra sākumā visai pasaulei parādītu, ka Latvija nav tikai maza valsts jūras krastā. Tā var būt arī liela sportiska zeme.
