Kurmenieti Jāni Ķipuru raksturo svaru bumbas un stieņi, kā arī vijole, akordeons un ģitāra.
Kurmenieti Jāni Ķipuru raksturo svaru bumbas un stieņi, kā arī vijole, akordeons un ģitāra. Sports un mūzika ir divas viņa sirdslietas.
Palīdz jaunajiem
Jāņa Ķipura mazajai istabiņai pa vidu soliņš ar svaru stieni spiešanai guļus, pie griestiem stienis, kur pievilkties, turpat blakus svaru bumbas, vieglākā — 24 kilogramus smaga.
“Maijā Ķipura kungam būs astoņdesmit gadu, taču viņš joprojām var divdesmit reižu pievilkties pie stieņa,” par viņu stāsta mazzalvietis Ainārs Vaičulēns, kurš mācās Kokneses vidusskolā un trenējas vieglatlētikā. “Kurš jaunietis tā var?”. Ainārs vasaras brīvlaikā dodas uz “Dobelniekiem” pie Ķipura trenēties. Uz treniņnodarbībām pauerliftingā nāk arī Jāņa Ķipura dēls un pat viņa sieva, svarus te cilā vēl daži puiši no pagasta, kuriem interesē šī nodarbe.
Spēks zūd, bet izturības pietiek
Jānis Ķipurs stāsta:
— Pirms divdesmit gadiem divdesmit četrus kilogramus smagu svaru bumbu Kurmenes sporta svētkos pacēlu simt reižu. Tagad varu pacelt tikai vienu reizi. Spēks zūd, taču sevi kontrolēju, un izturības man pietiek. Kā nekā otrā sporta klase svarcelšanā. Gribēšana kaut ko paveikt jau vēl būtu, bet varēšana gan nav tāda, kā vēlētos. Taču, kamēr stieni savā svarā varēšu pacelt augstāk par ceļgaliem, ar mani viss būs kārtībā.
Kurmenes svarcēlāju komandai savlaik bija otrā vieta rajonā. Tas bija mans nopelns. Bijis vairāk sportistu, būtu pirmie.
Par ilgdzīvošanu sava teorija
Tik ilgi nodzīvoju ne tikai tāpēc, ka sportoju, bet arī tāpēc, ka nekad neesmu dzēris un pīpējis. Nemaz nezinu, kā šņabis garšo.
Man ir arī sava ilgdzīvošanas teorija. Lasīju, ka cilvēkam dzīvē paredzēts apēst noteiktu daudzumu dažādu produktu. Tas, kurš tos notiesā ātrāk, dzīvo mazāk. Es ēdu maz, neesmu aptaukojies, tātad savu normu vēl neesmu apēdis, līdz ar to dzīvoju ilgāk.
Pieminot šo vīru Kurmenes pagasta padomē, pašvaldības vadītāja Zita Smiļģe atceras kādu gadījumu: “Braucām Ķipura kungu sveikt kādā nozīmīgā jubilejā. Viņš katram atbraucējam lika kāpt uz svariem. Tam, kuram bija liekais svars, ieteica mazāk ēst.”
Uzveļ plecā baļķi un nes mājās
Arī malku “Dobelnieku” saimnieks gādā citādāk nekā pārējie. Četrus, piecus kilometrus kājām dodas uz mežu, uzveļ plecā baļķīti un nes mājās. Sazāģē, sacērt, un malka gatava.
Reiz Ķipura kungu ar baļķi plecā apturējuši zemessargi un jautājuši, kur koku nesot. Viņš godīgi atzinies, ka malku gādājot.
Saista vijole, ne dziedāšana
Sportiskās aktivitātes Ķipura kungam nepieciešamas labas fiziskās formas uzturēšanai. Viņš fiziskās nodarbes nepārtrauc arī sirmā vecumā, lai muskuļi neatrofējas. Taču dvēselei vajadzīga mūzika.
Kad Jānis Ķipurs vēl skolā gājis, dziedāšanu mācījis skolotājs Liepkalns. Viņš dziesmām piespēlējis ar vijoli. Ķipura kungs atceras, ka dziedāšana viņu interesējusi mazāk, vairāk saistījusi vijole. Tik ļoti šī lieta patikusi, ka Jānis Ķipurs daudz lasījis, interesējies par mūziku, pētījis mūzikas instrumentus, to uzbūvi. Viņam ir arī ļoti laba muzikālā dzirde. Ja vien bērnībā un jaunībā būtu bijusi iespēja, noteikti kļūtu par akadēmiski izglītotu mūziķi. Taču tādas iespējas nebija, un viss bija jāapgūst pašmācības ceļā.
Jāņa kungs atceras: “Citus spiež mācīties mūzikas skolā, rāda, stāsta, māca, bet jēgas nekādas. Taču man viss labi padevās. Pats ar visu tiku galā. Vienreiz kaut ko parādīja, uzreiz ielāgoju.”
Pirmo instrumentu uzdāvina tēvs
Vijole ir ļoti sarežģīts un smalks instruments, taču Jānim izdevies pašam sameistarot savu pirmo vijolīti. Tā pat skanējusi. Redzot, ka dēls var arī kaut ko nospēlēt, tēvs nopircis īstu vijoli.
Vijoļspēli Ķipuru Jānis pats apguvis. Mūzikas skolā nav mācījies ne dienu. Ķipura kungs uzskata: ja māk spēlēt vienu instrumentu, nav grūti apgūt arī citus.
Muzicē kopā ar mazmeitām
Jānis vienmēr krājis naudu mūzikas instrumentiem. Iegādājies vairākas vijoles, ir divi akordeoni, bajāns, ģitāra un arī sintezators. Tos visus viņš arī spēlē. Kādreiz muzicējis ballēs, tagad tikai mājās.
Ļoti muzikālas ir Jāņa mazmeitas Šarlote un Marlēna, kuras dzīvo Bauskā. Kad viņas brīvdienās atbrauc pie vectēva, “Dobelniekos” esot jautri. Visi muzicējot, dziedot, spēlējot kārtis.
