Koknesietei Inesei Kāpiņai dāvanu iegāde problēmas nesagādā — viņa tās darina pati.
Koknesietei Inesei Kāpiņai dāvanu iegāde problēmas nesagādā — viņa tās darina pati. Inese ir ādas mākslinieciskās apstrādes meistare.
Triju bērnu māmiņa un studente
Nezinātājam grūti noticēt, ka simpātiskā un piemīlīgā Inese ir triju bērnu māmiņa, turklāt tikko beigusi studijas biznesa augstskolā “Turība”, kur apguvusi, šķiet, savai būtībai tik neatbilstošu priekšmetu — uzņēmējdarbības vadību.
Inese absolvējusi Kokneses vidusskolu. Savulaik stājusies lietišķās mākslas vidusskolā, bet neizturējusi konkursu. Cits savam nodomam varbūt būtu atmetis ar roku, bet ne Inese. Viņa iestājās ražošanas apvienības “Daiļrade” skolā un pēc trim gadiem saņēma ādas mākslinieciskās apstrādes meistares diplomu.
Iekāro pat pašas somu
Inese darba gaitas sāka vēl padomju laikā. Toreiz pieprasījums pēc dažādiem ādas izstrādājumiem bija ļoti liels. Inese atceras, kā Brīvdabas muzejā gadatirgū parasti pusstundas laikā ķertin izķēra visas kārbiņas, maciņus, grāmatu vākus. Reiz pat nācies pārdot pašas darināto somu — tik ļoti tā patikusi kādai pircējai.
Ilgu laiku Ineses darbavieta bija ražošanas apvienības “Daiļrade” Rīgas cehs. Tur viņa strādāja, gan būdama rīdziniece, gan pēc laulībām, kļūstot par ķekavieti. Darbs jaunajai māmiņai bija izdevīgs — varēja strādāt mājās. Tā kā pieprasījuma “Daiļrades” produkcijai netrūka, Inese tur nostrādāja 13 gadu.
Par pārdevēju nekļūst
Neatkarību atgūstot, valstī daudz kas no vecās kārtības sabruka. Inese zaudēja darbu. Taču iemīļoto nodarbošanos viņa nepameta. Tā Inesei jau bija kļuvusi par dzīvesveidu, un viņa ne mirkli nedomāja meklēt ko citu. Viņa ar nožēlu stāsta par daudzām, viņasprāt, vēl talantīgākām māksliniecēm, kuras dienišķās maizes pelnīšanas dēļ kļuva par pārdevējām.
Ko Inese? Nokārtojusi formalitātes, kļuva par “individuālo amatnieci”. Šis statuss ļāva darīt, ko gribi, bet bija jādomā arī par realizāciju. Inese iestājās Amatniecības kamerā un ādas plastikas studijā “Zalktis”. Tā viņa nedrošajā laikā jutās vismaz stabilāka.
Recepšu klade bez receptēm?
Dažkārt gadās tā — ja cilvēks ar sirdi un dvēseli dara kādu darbu, agri vai vēlu palīgā nāk kādi augstākie spēki, kurus dažkārt sauc par laimīgu nejaušību vai likteņa pirkstu. Tā bija arī Inesei. Ķekavas kultūras namā viņa vadīja ādas apstrādes kursus. Rīkoja plašas izstādes, kuras ieinteresēja ne tikai pašmāju cilvēkus, bet arī Vācijas sadraudzības pilsētas Bordesholmas draugus. Ar viņu palīdzību Inese iepazinās arī ar kādu sievieti no Ķīles.
Pēc viņas uzaicinājuma jau vairākus gadus šajā vācu pilsētā Adventes gadatirgū sastopama arī Inese. Vācieši labprāt pērk Ineses darinājumus. Gadās arī pa kādam kuriozam. Piemēram, pēdējā braucienā Inese bija aizvedusi ādas vāciņos glīti iesietas kladītes, kuras domātas ēdienu recepšu pierakstīšanai. Klāt bija pievienojusi arī nelielu koka karotīti. Gandrīz katram gribējies aptaustīt glītās grāmatiņas. Kad vācietēm paskaidrots, kādam nolūkam tās domātas, viņas bijušas neizpratnē — kāpēc gan kladītes ir tukšas? Viņām šķitis savādi, ka receptes jāraksta pašām.
Tagad darbs radošāks
Ģimenes apstākļu dēļ Inese jau otro gadu atkal ir koknesiete. Te viņa iekārtojusi darbnīcu, kur aizrit dienas lielākā daļa. Bērnu interese par mammas darbošanos noplakusi, toties viņu klasesbiedri ir sajūsmā. Viņiem šķiet interesanti, kā no neizskatīgām ādām top skaistas un acij tīkamas lietas.
Triju bērnu māmiņa nesūrojas par grūtajiem laikiem. Viņa saka: “Tagad ir interesantāk strādāt, agrāk varēja “štancēt”, īpaši nedomājot par kvalitāti, nu vienmēr jādomā, kā savu preci padarīt interesantāku. Jāiztur konkurence ar ārzemnieku darinājumiem.”
Savus darinājumus atpazīst
Inese stāsta, ka savus darinājumus viņa atpazīstot arī pēc vairākiem gadiem. Nesen “Skonto” halles izstādē viņa pievērsusi uzmanību kādam pircējam, kurš pie Ineses iegādājies maciņu. — Kur jūs ņēmāt tādu jostu? — Inese jautājusi. — Pirms pāris gadiem pie jums nopirku, — smaidot atteicis pircējs. Inesei prieks, ka viņas darinājums, lai gan krietni nonēsāts, tomēr formu nebija zaudējis.
“Turība” nav nejaušība
Ir cilvēki, kuri par saviem nodomiem nemēdz runāt, baidoties, ka tie varētu nepiepildīties. Inese neslēpj, ka ar laiku ražošanu varētu paplašināt un varbūt pat atvērt nelielu veikaliņu. — Es pēc dabas esmu spītniece! — smaidot pārliecinoši saka Inese.
Tagad Ineses darbus var nopirkt Rīgas mākslas salonos, Aizkrauklē — “Fangā” un “Juvelatā”, vasarā — Kokneses pilsdrupu kioskā.
“Turības” augstskolas beigšana Ineses dzīvē nav nejaušība vai iemīļotās nodarbes nodevība.
— Man taču jāmācās savus darinājumus arī piedāvāt, — viņa saka un pasniedz savu vizītkarti… uz ādas gabaliņa.
