Ždanoka joprojām stabili turas interfrontes “ierakumos”. Ne labējās, ne centriskās Latvijas valdības nav spējušas šos “ierakumus” ieņemt vai vienkārši aizbērt.
Ždanoka joprojām stabili turas interfrontes “ierakumos”. Ne labējās, ne centriskās Latvijas valdības nav spējušas šos “ierakumus” ieņemt vai vienkārši aizbērt. Interfronte turas, bet Tautas frontes “ierakumu” puse ir tukša…
Pagājusī nedēļa bija barikāžu atceres laiks. Daudz kas, šķiet, ir tāpat kā pirms 11 gadiem. Atkal deg barikāžu dalībnieku ugunskuri, un Rīgā aktivizējas interfronte. Tāpat kā pirms 11 gadiem mēs savā tēvu zemē cīnāmies par latviešu valodu.
Respektējot Eiropas Savienības prasības, Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga nolēmusi iesniegt Saeimai lūgumu par izmaiņām Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumos: anulēt prasību deputātu kandidātiem zināt valsts valodu augstākajā līmenī.
Prezidentes lēmums sabiedrībā radījis ļoti plašu rezonansi. Valsts valodas lietošanai nevajadzētu būt politiskam zemtekstam, bet tas tomēr ir. Kā dzīve līdz šim pierādījusi — valodas prasmes apliecību var nopirkt, un amatpersona Latvijā var strādāt ar tulka palīdzību. Savulaik no Saeimas padzina latviski nerunājošo, bet patriotiski noskaņoto Joahimu Zīgeristu. Saeimā palika latvietis, bet komunistiski tendētais Jānis Jurkāns. Rezultātu šodien redzam — interfronte uzvar! Es jaunu, inteliģentu cittautībnieku, potenciālo deputātu, vērtēšu ne tikai pēc tā, cik labi viņš runās latviski, bet arī pēc viņa darbiem — cik daudz laba veiks vietējā pašvaldībā vai Saeimā. Ja vēlēsies strādāt Latvijas uzplaukumam, nevis to izlaupīt, viņš cienīs arī šīs valsts valodu.
Ieklausīsimies, kā runā paši latvieši!
Mūsu valoda ir pārvērtusies par starptautisku, bieži vien arī necenzētu, neiedomājamas izcelsmes jaunvārdu savārstījumu. Vai cilvēki, kuri nerunā latviski, uzreiz jāuzskata par ienaidniekiem? Interfrontiste Tatjana Ždanoka latviski runā gandrīz perfekti, bet vai viņa apliecina mīlestību un cieņu Latvijai?
Vaira Vīķe—Freiberga kopā ar Ministru prezidentu Andri Bērziņu pat parakstīja rīkojumu par valsts valodas komisijas dibināšanu, par priekšsēdētāju ieceļot dzejnieci Māru Zālīti.
Komisijai vajadzēs piesaistīt starptautiskos ekspertus, lai globāli diskutētu par mazo valstu valodas problēmām, kā arī aizstāvēt valsts valodu. Māra Zālīte iecerējusi pilsētās un pagastos veidot atbalsta grupas, jo viņa saprot, ka likums “dzīvos” tikai tad, kad katra ģimene Latvijā apzināsies, cik liela nozīme ir latviešu valodas aizsardzībai tieši tagad — pirms mūsu mazās valstiņas iepludināšanas lielajā Eiropas valstu saimē.
Pieņemti jauni “Latvijas kuģniecības” privatizācijas noteikumi, kuri paredz 19. februārī sākt 32 procentu akciju publisko piedāvājumu par sertifikātiem. Par naudu akcijas, iespējams, varēs nopirkt tikai maijā. Valdība acīmredzot tādējādi domā atrisināt vēl neizmantoto 15 miljonu privatizācijas sertifikātu problēmu —10 miljonu pieder privātpersonām. Speciālisti lēš, ka “LK” privatizācijas riskantākais pasākums ir nākamais posms, proti, 51 procenta jeb 102 miljonu akciju pārdošana par naudu Rīgas Fondu biržas organizētajā izsolē. Skaidrs ir viens: sertifikātu uzpircēji beidzot tos realizēs. Vai būs kāds labums arī valstij — redzēsim vēlāk.
Šobrīd vēl nav zināma ne akciju cena, ne “LK” patiesā vērtība. Arī vērtspapīru speciālistu prognozes par akcijas iespējamo cenu ir dažādas — no 20 līdz 50 santīmiem. Valdība līdz šim jau trīsreiz noteikusi minimālo “LK” akcijas cenu — 44 un 51 santīms, bet investorus tas nav ieinteresējis.
Aktivitātes Rīgas domē mums liek atcerēties interfrontes ziedu laikus. Domnieku komisija, kurā ir arī Dolgopolovs, Kreituss un Zaļetajevs, biedreni Ždanoku atzinuši par visgudrāko no četriem kandidātiem Rīgas pilsētas valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisijas vadītājas amatam. Šī biedrene nav muļķe, jo kā gan citādi viņa 11 Latvijas brīvības gadus prasmīgi turpinātu pretlatvisku darbību kā jurkāniešu bloka galvenā idejiskā iedvesmotāja.
Likteņa ironija, ka par šīm Rīgas domes negācijām jādomā tieši barikāžu atceres dienās. Ždanoka joprojām stabili turas interfrontes “ierakumos”. Ne labējās, ne centriskās Latvijas valdības nav spējušas šos ierakumus ieņemt vai vienkārši aizbērt. Interfronte turas, bet Tautas frontes “ierakumu” puse ir tukša…
Kur ir Dainis Īvāns un viņa domubiedri? Ždanoka maskaviešiem nesen klāstīja, ka krievi Latvijā jūtoties kā vilki mednieku aplenkumā. Kā jūtamies, mēs, latviešu tauta, kad šajās svētajās dienās klusēdami gribam pieminēt, atcerēties, iedegt atmiņu ugunskurus un sveces, bet saņemam interfrontistu spļāvienu dvēselē?
Kuriozs gadījums noticis Preiļos — barikāžu dalībnieka piemiņas zīme piešķirta kādai bijušajai kompartijas funkcionārei, kura nekad nav bijusi barikāžu aizstāvju rindās. Kāpēc esam tik inerti un klusi, ļaujot piesmiet pat tautas piemiņu par brīvības izcīnīšanu?
Kamēr piemiņas zīmes saņem dažs labs “citādi domājošais”, īstie barikāžu dalībnieki klusē. Arī Aizkraukles rajonā, no kura uz barikādēm devās simtiem patriotu, piemiņas zīmi saņēmusi labi ja desmitā daļa. Pagājušajā gadā tās saņēma Bebru pagasta barikāžu aizstāvji un 40 Aizkraukles pilsētas iedzīvotāju.
Apbalvošanai vēl apzināti un ieteikti 73 barikāžu dalībnieki, kuri piemiņas zīmi, iespējams, saņemšot tikai augustā, jo 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fondam zīmju izgatavošanai nesen pietrūcis līdzekļu. Paradoksāli, bet valstij tajā pašā laikā pietiek naudas Triju Zvaigžņu ordeņiem, ar kuriem apbalvot bijušos komunistus.
Vai Latvija pēc brīvības cīņām 1918. gadā bija bagātāka nekā tagad? Nē, cilvēki dzīvoja pat zemnīcās, bet brīvības cīnītājus neaizmirsa. Par to vēl tagad liecina gan pieminekļi lauku kapsētās, gan piemiņas plāksnes sabiedriskās vietās. Piemēram, Seces luterāņu dievnamā ir piemiņas plāksne seciešiem, kuri par brīvu Latviju atdevuši dzīvību. Ja šodien nabadzības dēļ, patiesībā — valdības neizdarības dēļ, nevaram saņemt barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, kāpēc nevaram katrā pagastā un pilsētā redzamā vietā izlasīt šo cilvēku vārdus? Nevajag dārgā marmora plāksnē iekaltus, kaut uz balta papīra rakstītus.
