Vecpuiša dzīve Pumpiņam līdz kaklam apnikusi, viņš draugam saka: — Ja tu zinātu, kā es ilgojos pēc klusas ģimenes laimes!
Vecpuiša dzīve Pumpiņam līdz kaklam apnikusi, viņš draugam saka:
— Ja tu zinātu, kā es ilgojos pēc klusas ģimenes laimes!
Uz to draugs Rumpītis, precēts vīrs, atbild ar dziļu nopūtu:
— Es arī…
* * *
Krustmāte (vecmeita):
— Zigurdiņ, puisīt, tagad uz brītiņu izej ārā, es gribu pārģērbties.
Zigurdiņš:
— Nekas, krustmāmiņ, pārģērbies mierīgi, es par tevi nesmiešos.
* * *
Dzejnieks un prozaiķis sēž kafejnīcā pie konjaka glāzītes.
— Mīla ir pasaules gaisma, — dzejnieks jūsmīgi izdveš.
— Jā, bet, tiklīdz apprecies, jāsāk par to maksāt rēķini, — prozaiķis nopūšas.
* * *
Pilsētnieks apprecējis lauku meiteni un kādu vakaru viņai jokodamies jautā:
— Vai tev nemaz sirds pēc rukšiem neilgojas?
Lauku meitene nav uz mutes kritusi:
— Nē, mīļais, man taču esi tu!
* * *
— Mana sirdsmīļā Gustiņa, kļūsti mana sieva! Tu esi mans astotais pasaules brīnums!
— Es tavu bildinājumu pieņemu, bet piesargies — tev neklāsies labi, ja pamanīšu tevi kopā ar kādu no taviem iepriekšējiem septiņiem pasaules brīnumiem.
* * *
— Dzirdēju, tu esot apprecējies.
— Tā ir. Man bija apriebušies ēstuvju ēdieni.
— Un tagad?
— Man tie atkal garšo.
* * *
Pa šauru kalnu ceļu lielā ātrumā traucas “Mercedes”. Pie stūres “biezais”, bet blakus skaista dāma. Asākajos pagriezienos viņa briesmīgi spiedz.
— Tev bail, ko?
— Protams, ka man bail!
— Nu, ko tad āksties? Žmiedz acis ciet — tāpat kā es!
