“Skolas gados ar draudzeni divbalsīgi bieži skandējām jauko meldiņu: “Man māmiņa piesacīj’, meitiņ, veci neprecē!”, un tas mūs ļoti uzjautrināja.
“Skolas gados ar draudzeni divbalsīgi bieži skandējām jauko meldiņu: “Man māmiņa piesacīj’, meitiņ, veci neprecē!”, un tas mūs ļoti uzjautrināja. Toreiz pat iedomāties nevarēju, ka, šo brīdinājumu ignorējot, kādreiz būšu nelaimīga,” bilst Inita.
Inita skolas gados bija skaista un apsviedīga meiča, lai gan nedaudz apaļīga. Šī iemesla dēļ jaunākajās klasēs vajadzējis uzklausīt puišu nievas, taču vēlākajos gados viņai pielūdzēju netrūka.
“Pie pīrādziņa iesaukas pieradu, bet drīz jau zēni manī pamanīja arī melnās acis un matus,” sieviete atceras. “Mani nenomāca kompleksi. Vidusskolas gados gāju uz ballēm, uzsmēķēju kopā ar puišiem un viņu vidū biju savējā. Draugi uzticēja man noslēpumus, un es devu viņiem padomus, kā iekarot meiteņu sirdis.”
Ieskatās skolotājā
Mācoties augstskolā, Inita iepazinās ar Juri. “Sākumā viņš man šķita kašķīgs vecpuisis, pie kura nevarēja nokārtot eksāmenu lietvedībā,” atceras Inita. “Lai arī gandrīz 40 gadu vecs, viņš izskatījās pat nepieklājīgi labi — šarmants un elegants gaišmatis. Patika daudzām studentēm, bet neskatījās ne uz vienu. Tik nepieejams, ka neviena tā arī neuzdrošinājās viņam tuvoties.”
Inita bija drosmīgāka nekā citas. Jauno studentu iesvētību ballē lūdza Juri uz deju un ar slēptu smīnu vēroja viņa samulsumu. “Izskatījās, ka viņš nekad nav turējis rokās sievieti un pat dejojis ar kādu. Laikam jau viņa samulsums bija iemesls, kāpēc man tik ļoti gribējās viņam koķeti uzsmaidīt arī vēlāk,” tā Inita.
Drīz Juris uzaicināja jauno studenti uz teātri, tad uz kafejnīcu, pēc tam arī uz mājām.
Vecums nav šķērslis
“Kad pastāstīju vecākiem par savu draugu, māte bija šokēta: kur gan es tādu veci likšot! Viņš bija tieši divreiz vecāks par mani. Tēvs bija saprotošāks: “Vecums jau nav šķērslis! Ja jums ir par ko runāt un tiešām nejūties viņam blakus kā meita, tad rīkojies, kā sirds liek.” Tēva padomam klausīju, un drīz vien apprecējāmies.”
Puķe pensionāru pulciņā
Sākumā draudzīgi un ar sapratni Inita uzņēma Jura aizrādījumus gan par savu ārējo izskatu, gan uzvedību. Atmeta smēķēšanu, centās izturēties cienīgi, aizmirsa balles un izklaides. Arī ar sievas draugiem Jurim nebija ko runāt, un viņi drīz vien aizmirsa ceļu uz jaunās ģimenes mājām.
Vīrs gan jauno un izskatīgo sievu labprāt visur ņēma līdzi — uz svinīgām ballēm inteliģences aprindās, uz kāršu spēli draugu lokā un arī ceļojumā. It kā viss bija. “Bet tāds pārāk iesūnojis un rāms. Drīz kā puķe sēdēju pensionāru pulciņā un klausījos viņu vecišķās runas,” stāsta Inita. “Man gribējās jautrāku kompāniju, asākas izjūtas un skaļāku mūziku. Pastāstīju to vīram, negribēju viņu aizvainot, nodarīt pāri.” Juris ieklausījās, un kādu vakaru viņi nolēma doties uz Initas studiju biedru ballīti.
Precētās tā neģērbjas
“Vēlējos izskatīties īpaša un pēc vairākiem gadiem atkal uzģērbu īsus svārciņus. Vēl tagad atceros Jura izbrīnu: “Tu spogulī paskatījies? Precēta sieviete un minibruncīši — tas taču ir amorāli!”. Viņš pieprasīja, lai ģērbju normālas drēbes, es atcirtu, ka šīs ir vislabākās, bet uz balli tomēr aizgājām. Laikam jau baidījās mani vienu laist.” Vēlāk gan Inita vēl ilgi uzklausīja pārmetumus gan par viņas izturēšanos, gan apģērbu.
Soli pa solim Inita un Juris viens no otra attālinājās. Viņam patika miers, viņai — sabiedrība un dejas. Bērnu ģimenē nebija. “Varbūt arī tas bija iemesls, kāpēc nespēju nolaisties uz zemes, bet lidinājos mākoņos,” min Inita. “It kā negribēju pamest vīru, bet arī jaunības trakums nebija līdz galam izbaudīts. Ievēroju, ka ar manu mammu viņam bija vairāk kopīga nekā ar mani. Augus vakarus viņi runāja par mākslu, mūziku un politiku, atcerējās vecos labos laikus. Pretēji sākotnējiem uzskatiem māte pat aizrādīja — tik labs vīrs, bet šī skraida apkārt kā spindzele.”
Vīrs vai tēvs?
Tagad Initai ir ap četrdesmit, Juris jau pensijā. “Viņš mani nemitīgi audzina, uzskaita visus līdzšinējos grēkus un paredz jaunus. Kā bērnībā — man ir tētis, kurš audzina,” secina Inita. “Bet man nav vīra. Šķirties negrasāmies, kam gan esmu vajadzīga, tomēr arī laimīga nejūtos. Pareizi kāds gudrs cilvēks teicis: “Jauna sieviete nevar pārtikt tikai no maizes.” Es laikam esmu no tām neremdināmajām. Mana lielākā kļūda laikam tomēr ir tā, ka nedrīkstēju precēt vecu vīru. Vai tiešām man savu veci tīnē slēgt, jo tik ļoti vēl gribas priecāties par dzīvi?”.
