Vieta jau neceļ cilvēku, bet cilvēks — vietu. Intervija ar Aizkraukles novada Goda pilsoni Lidiju Ozoliņu (1)

Ja ”Staburags” būtu veicis uzskaiti, kurš cilvēks visbiežāk pieminēts laikraksta slejās, nenoliedzami topa augšgalā būtu pilskalniete Lidija Ozoliņa. Varētu jau viņu tik bieži nepieminēt, bet te viņa uzrakstījusi jaunu grāmatu, te piedalījusies kādā projektā, te saņēmusi kārtējo apbalvojumu. Šis gads Lidijai bijis īpašs — viņa ieguva apbalvojumu “Sēlijas sudrabs”, valsts svētkos saņēma Aizkraukles novada Goda pilsoņa apbalvojumu. Savukārt pērn — augstāko Latvijas valsts apbalvojumu “Atzinības krusts”. Par saviem apbalvojumiem, draudzīgi ironizējot, Lidija saka: “Zini, man jau drīz elektrību nevajadzēs, gaišs būs no apbalvojumiem vien!” Par elektrību nezinu, bet tas, ka viņa gaišumu iededz cilvēku sirdīs, ir fakts. Un to gan viņa nedara apbalvojumu dēļ.
Līdz šim par Lidiju vairāk stāstījām saistībā ar kādu notikumu, kurš nu nekādi nebūtu norisinājies bez viņas līdzdalības, šajā sarunā — vairāk par viņas pašas personību.