Ne aizmirst, ne piedot. Koknesieša Andra Freimaņa atmiņu stāsts

Šodien pie valsts karogiem būs sēru lente, kas atgādinās par notikumiem pirms 74 gadiem. 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms dzīves salauza vairāk nekā 40 000 Latvijas iedzīvotāju, deportējot viņus uz attāliem PSRS apgabaliem. Kopā ar vecākiem, brāli un māsu “bezmaksas ceļojumā” bija jādodas arī koknesietim Andrim Freimanim.
Ar Freimaņa kungu tiekamies Kokneses kultūras namā, kad beidzies jauktā kora “Alaine” mēģinājums. Vien sarunas tēma drūmās nokrāsās.
Sniegos rok grāvjus
— Cik gadu jums tad bija?
— Esmu dzimis Kurzemē, Talsos. Izvešana notika no Laucienas pagasta Pļavu skolas. Mēs ar brāli bijām skolā. Brālis ir divus gadus jaunāks: viņš mācījās 1., es — 3. klasē. Mūsu brašie karavīri bija atnākuši kopā ar tēti. Vispirms brāli paņēma no skolas, pēc tam mani izsauca. Mašīna stāvēja skolas ceļa galā, tur jau bija... kā krievi saka, “pogruziļi” (iekrāvuši), daudz cilvēku. Smagā mašīna, bez pārseguma, ar soliem, un braucām uz Stendi. Atmodas sākumā, šķiet, “Cīņā” par to bija garš apraksts. Viens bija nofotografējis ešelonu, pēc tam filmiņu attīstījis.