Sibīrijas bērns Antoņina Midega: mani raudošu izcēla no gultiņas
05:0526.03.2022
www. staburags.lv
569
Dalies:
Izmisums, apjukums, bailes, bezspēcība, dusmas, naids pārņēma tos Latvijas iedzīvotājus, kuru mājās 1949. gada 25. martā ienāca bruņoti vīri un pavēlēja doties līdzi. Bez atbildes uz jautājumiem — kāpēc, par ko? Tādas emocijas izjuta arī bebrēnietes Antoņinas Midegas ģimene. Svešā vara nežēloja ne divgadīgo bērnu, ne 84 gadus veco sirmgalvi.
Mūs neaiztiks
Višņevsku ģimenes moku ceļš sākās toreizējā Viļānu apriņķa Atašienes pagastā 1949. gada 25. marta naktī. Pirms tam klīda baumas, ka būs izvešana. Antoņinas tēvs bija pārliecināts, ka viņa ģimeni neaiztiks — nebija kulaku sarakstā un bija iestājušies kolhozā. Tēvam bija 37 gadi, mammai — 26, abi bija ļoti strādīgi. Līdz 1940. gadam ģimenei piederēja 30 hektāru zemes. Daudzi kaimiņi jau laikus bija paslēpušies — viņu mājas tonakt bija tukšas. Represiju veicējiem stacijā bija jānogādā noteikts skaits cilvēku, līdz ar to tika pārmeklētas visas turīgākās mājas, arī Antoņinas vecāku mājas. Ap diviem naktī “Ozolos” ieskrēja bruņoti vīri un pavēlēja ātri saģērbties.
Iztraucējot nakts vidū, mājas iemītniekus pārņēma izmisums. Mazo Antoņinu, kurai bija divi gadi un četri mēneši, raudošu izcēla no gultiņas. Žēlots netika arī vectēvs, kurš bija 84 gadus vecs, slims un nevarīgs. Tajā apjukumā neko daudz no mantām vecāki nespēja salikt. Tēvam pavēlēja stallī sajūgt labāko zirgu. Naktī aizveda uz Atašienes ciema padomi. No rīta visus sasēdināja smagajā mašīnā un veda uz Stirnienes staciju, kur bija sagatavoti lopu vagoni.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.