Šodien mani gandrīz trieka ķēra. Atvēru savu inbox.lv pastiņu un ieraugu vēstuli ar nosaukumu: “Atbilde ir pozitīva.” Pirmā doma — es taču neesmu nodevusi Covid testu, bet pa kuru laiku man tas ir veikts? Varbūt kaut ko esmu palaidusi garām un tagad tos izlases kārtā veic attālināti, tāpat kā nolasa elektrības rādījumus? Bet es taču esmu sapotējusies, un man nekas nekaiš. Ar drebošu sirdi vēru vēstuli vaļā, un kā akmens no sirds novēlās — kāda firma man piedāvā kredītu.
Manuprāt, ikdienā vajadzētu retāk lietot vārdu “pozitīvs”. Un Jāņa Stībeļa dziesmai “Pozitīvs” nosaukumu nomainīt uz “Negatīvs” ar piebildi, ka tā veltīta kovidam. Jau dziesmas pirmais pants vedina uz dramatiskām pārdomām: “Šodien jūtos mazliet nobijies,/Nesaprotu, kas tad tas,/Manā sejā smaidiņš iezadzies,/Vai tik tās nav lamatas.” Un kur tad nu vēl tas piedziedājums: “Kaut kas manī pēkšņi mainījies,/ Jūtos es no visa brīvs,/Un es saku pašam sev —/ESI VIENMĒR POZITĪVS!” Nu tas taču ir vājprāts sev kaut ko tādu teikt. Mūsdienās taču ir bīstami visu laiku būt pozitīvam! Dzejniekiem arī jāiet laikam līdzi un jāsauc lietas īstajos vārdos. Dziesma nemaz sliktāk neskanēs, ja dziedās: “Esi vienmēr negatīvs!” Mūsdienās tas ir tāds labs vēlējums.
Izabella
