“Trīnīt, kāpēc tādā baltā dienā tik sērīgs vaigs?” satiekoties novada centrālajā laukumā, jautāja Frīdis. “Par ko lai es priecājos? Piektdienas vakarā, intuīcijas vadīta, devos pie egles — konkrētas informācijas par tās iedegšanu gan nebija. Vakars brīnišķīgs. Vīrusus neredzēju lidojam. Komandanta stunda atcelta. Laukums tukšs. Tikai daži vakara pastaigas baudītāji. Piebrauca kāds vīrs, ieštepselēja vadu — iedegās lampiņas. Tu esi redzējis tik oriģinālu svētku egles iedegšanu?” jautāja Trīne. “Kādus pacilājošus vārdus teica novada vadība? Bērniem taču nolija konču lietus?” naivi jautāja Frīdis. “Vientiesi! Neredzēju nevienu vietvaldi, nekādu konču. Klusums. Pat neatskanēja melodija par Ziemassvētku zvaniņa skaņām. Kāpēc tāda pieticība? Kāpēc nebija gaismas starojumu? Visi tā nobijušies, ka baidās pat savas ēnas,” teica Trīne. “Zini, Trīnīt! Man vienmēr ir šķitis, ka svētku egle atrodas automašīnu garāžā, nevis goda vietā laukumā. Tās zarus apšļaksta garāmbraucošas automašīnas. Vai bērni tai apkārt varētu iet rotaļās? Tikai pusapli. Tagad var visu norakstīt uz kovida rēķina, bet tā ir bijis vienmēr,” sprieda Frīdis. “Kāpēc neuzliek nožogojumu?” “Vai tev prāts! Tur taču kungi brauc pie vēl augstākiem kungiem, nevar viņiem likt iet kājām, tāpēc egle paliek otrajā plānā,” secināja Trīne.
“Skaistums neglābs pasauli, ja pret to izturas ar necieņu, sak, ja jums vajadzīga egle, mēs to uzstādīsim, bet tālākais nav svarīgi — vai tur dubļi vai izpūtēju gāzes. Pienākums ir izpildīts… Uz kādu pilsētu doties, lai varētu izbaudīt svētku noskaņu egles iedegšanas laikā?” nesaprašanā ir Frīdis.
