Izlasot Gunta Libeka pausto viedokli “Kādēļ godāt valsts un tautas ienaidnieku”, kas laikrakstā “Staburags” bija publicēts 2. novembrī, mēs, skrīverieši, esam ļoti nepatīkami pārsteigti un vēlamies izteikt arī savas pārdomas un pārliecību šajā jautājumā.
Izlasot iesūtīto rakstu, jaušams tāda viduvēja vidusskolnieka nočieptais un pārkopētais teksts, vairāk pat no dzeltenās preses. Andrejs Upīts arvien ir personība, lai arī kā kādam gribētos samazgu spaini virsū uzgāzt. Tā atlasīt teikumu fragmentus, izraut tos no konteksta, lai noniecinātu Andreju Upīti, var tikai tāds cilvēks, kurš pats ir bez pārliecības, uzskatiem, bez paškritiskas attieksmes.
Andrejs Upīts bija īpaši paškritisks pret sevi — ilgi pārdomāja, līdz lika domu uz papīra, ilgi pētīja, lai nekļūdītos vēstures notikumos, cilvēku raksturojumos, vides un laikmetā atklāšanā. Populāri (starp citu, Andrejam Upītim popularitāte nebija svarīga) un milzīgu darba spēju apveltīti cilvēki arvien daudzos ir izsaukuši skaudību un nenovīdību. Andrejs Upīts vienmēr — visos laikos un visās varās — ir bijis lamāts un lādēts, slavināts un slavēts, bet nekad neviens nav centies saprast un apjaust viņa paliekošo vērtību un nozīmību.
Vai vienmēr var ticēt avīzē rakstītam vārdam? Nevar! Vērtējums subjektīvs, sauss, bez pierādījumiem. Visos laikos ir bijuši “upitologi” — “īstenie Upīša pazinēji”… Kāpēc uzdoties kādam par tiesnesi, par soģi cilvēkam, kurš daudz strādāja, daudz paveica? Viņa devums ir 20 romānu (jā, reālismā rakstīti, nevis sirreālismā vai impresionismā!), tajā skaitā tādi, kuri vēsta par Skrīveriem, to cilvēkiem, vidi, notikumiem, laiktelpas piepildījumu, 12 noveļu krājumi, trīs garstāsti, arī tie paši “Sūnu ciema zēni”, kas aicina uzmanīgāk paraudzīties nevis uz kaimiņu, bet vispirms uz sevi, un tikt vaļā no skaudības, aprunāšanas un slinkuma. Vēl 28 lugas un divi dzejoļu krājumi, “Pasaules rakstniecības vēsture” (1—4; 1930. —1934.) un monogrāfija “Romāna vēsture” (1, 1941, 2 — manuskriptā). Tulkojis G. Flobēra, H. Manna, A. Fransa, H. Heines un citu ārzemju rakstnieku darbus.
Ne jau politika viņu interesēja, bet viņš interesēja politikai — no tautas nācis cilvēks ar milzīgām darba spējām, kurš pašmācības ceļā apguva vairākas svešvalodas, audzināja jaunos literātus — jā, bija kritisks, bet patiess. Viņš neliekuļoja, bet droši teica patiesību. Labi zinām, ka, neiestājoties kompartijā, cilvēks, kaut arī talants, vadošajos amatos netika. Toties Andrejs Upīts nekad savu pārliecību nav mainījis, tribīnēs nav kāpis un nav izkliedzis ķengas un melus.
Autors piemin pat Staļina prēmiju! Vai nav zināma tā laika vēsture? Vai pats Andrejs Upīts sev piešķīra šo prēmiju? Tas bija tā laika augstākais apbalvojums. Un, saņemot šo prēmiju, Andrejs Upīts ir pateicis tikai dažus teikumus: “Saskatu savos darbos vēl lielus trūkumus. Bet skaista ir apziņa, ka vari vēl augt, ka esi vēl jauns.” Prēmiju pasniedza viņa 70. dzimšanas dienā. Un ko tad mūsdienās darīt ar Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmējiem, zinot, ka tas tika piešķirts ne tikai Lielbritānijas karaliskā galma piķierim, bet pat fašistam Benito Musolini? Pēc nāves Musolini tika aiz kājām pakārts pie pilsētas sienas, jo bija nodevis tautu. Sākam saprast vēsturi un to, ka laiks ietekmēja cilvēkus, ka nevar tik subjektīvi dot vērtējumu rakstniekam.
Gribas uzsvērt — skolai, ielai un bibliotēkai Skrīveros Andreja Upīša vārds ir piešķirts par to, ka cilvēks patiesi paveicis ļoti daudz, izdarījis skaistāko — cildinājis darba cilvēku, parādījis reālo situāciju vietā, kas ir viņa dzimtā puse un kuras cilvēki arī tagad, 21. gadsimtā, ir ar milzīgām darba spējām, pozitīvo spītu — es varu, un es izdarīšu! Un izdara. Skrīverieši arvien turpina savu cēlāko misiju — būt izglītotiem, sevi pilnveidot un attīstīt. Kas to mācīja? Andrejs Upīts! Kurš vēl ir paveicis tik daudz?
Būtiski, ka, pateicoties Andrejam Upītim, Skrīveros ir skolas lielais korpuss, jo 70. gadu sākums celtniecībā bija skaudrs — cilvēki un nauda ir, bet būvmateriālu nav. Pateicoties Andreja Upīša vārdam, Skrīveros ir vidusskola, un tā nekautrējas nest Andreja Upīša vārdu. Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā ir mācījušies centīgākie jaunieši arī no Aizkraukles, Jaunjelgavas, Ogres un Kokneses.Vai tiešām kādam svarīgas tantīšu tenkas, ka ir īstās zinātājas, kas ir Andrejs Upīts un kad un kur redzēts? Varbūt iesiet vēl tālāk un rīt publiski dedzināsiet “Sūnu ciema zēnus”? Vai tik svarīgas ir baumas, meli, mētāšanās no partijas uz partiju un piesliešanās tam blokam, kas kaut ko dod un kas ir dabūjis vairāk? Andrejs Upīts tā nekad nedarīja un svešos makos un guļamistabās nelīda, tā dara tikai zemiski cilvēki, kas egocentriski ir pārliecināti, ka viņiem ir taisnība. Kas notiek? Vai ar otra nomelnošanu kāds vēlas saglābt savu zaudējumu visos spēles laukumos? Kā var tā pazemoties? Vai kāds ir prasījis skrīveriešu viedokli? Ja jau kāds ir tautas vēlēts kalps, tad varbūt lai ieklausās cilvēkos! Andrejs Upīts ir uzsvēris, ka “sīku cilvēku ienaida pēc pagriezt muguru visai latviešu tautai?” Domājam, kurš ir sīks cilvēks. Zinu droši, ka Andrejs Upīts tāds nav.
Kāpēc Andrejs Upīts bija un ir neērts? Tāpēc, ka, “kritizējot partiju dižvadoņu mantkārību un pseidopatriotisko māžošanos, viņš bija konsekvents demokrātiskas un neatkarīgas Latvijas aizstāvis”. Cik katrs mēs savulaik esam iestājušies partijās, lai virzītos pa karjeras kāpnēm? Cik neatkarības gados nomainījuši partijas un apvienības? Tad ko varam pārmest rakstniekam, kurš veica savu darbu? Vispirms kritizētājiem jāpaskatās uz sevi, jāizvērtē un jāsāk runāt ar cilvēkiem, nevis censties uzspiest nepārliecinošu vārdu uzmetumu. Kāds necieš, ka apkārt ir gudrāki un darbu mīlošāki cilvēki…
