Staburaga saieta namā daudzināja Māras Svīres jauno grāmatu “Nopietni pa jokam”. Sirsnīgā, smaidu un joku caurstrāvotā gaisotnē tuvi un tāli viesi sveica autori, un šī bija kopābūšana ar interesantiem un izciliem cilvēkiem.
Māras Svīres jaunās grāmatas izdošana ir īpaši svētki gan Staburaga, gan Jaunjelgavas un apkārtējo novadu ļaudīm, un šo notikumu nu svinēja arī īpašā pasākumā Staburaga saieta namā. To vadīja rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs, tajā piedalījās izdevniecības “Zvaigzne ABC”, kurā grāmata izdota, projekta vadītāja Bārbala Simsone, redaktore Gundega Sēja un citi, bet īpašu gaisotni radīja Staburaga vokālā ansambļa “MiLaRe” mūzika. Rakstnieci un staburadziešus sveica arī Latvijas Televīzijas populārā raidījuma “Savai zemītei” vadītāja Daina Bruņiniece, ar kuru rakstnieces attiecības kļuvušas draudzīgas.
Derētu nosaukums “Mēs Staburagā”
Grāmatas daudzināšanas pasākumā vairākkārt nupat izdotais Māras Svīres darbs tika pielīdzināts Valda grāmatai “Staburaga bērni”. Tagad Staburaga bērni ir izauguši, un ir jauna grāmata par Staburagu. Tajā ir notikumi, vērojumi, kopābūšana — 22 stāsti par mājas “Staburags”, kurā rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks dzīvo četrdesmit gadu (pēdējos gandrīz piecus gadus gan bez Vladimira…) atrašanu un pirkšanu, notikumiem un sastaptajiem cilvēkiem. “Mēs Staburagā” — arī tāds varēja būt šīs grāmatas nosaukums,” tā Māra Svīre raksturojusi savu jaunāko, jau trīsdesmit pirmo, grāmatu.
“Mēs gadu gadiem esam priecājušies par leģendāro Staburagu un par leģendāro Māru un Vladimiru,” saka Ēriks Hānbergs. Arī Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums atzina: Staburagam pievienotā vērtība ir rakstnieki Māra un Vladimirs, un šī vieta līdz ar to kļūst vēl svarīgāka.
Staburaga pagasta pārvaldes vadītāja Aina Ķīse atklāj: esam laimīgi, ka te dzīvo rakstnieki. Māra Svīre daudz runā par Vladimiru, atminas un saka: “mūsu mājas”. Faktiski mājas “Staburags” ir Seces pagasta teritorijā. Saņemot ziedus no secietes Helēnas Graudumnieces, rakstniece iepazīstina: “Toreizējā ciema priekšniece, kura parakstīja dokumentus par mājas pirkšanu!”
Par naudu un rakstīšanu
Noklausoties apsveikumus un runas, Māra Svīre atzīst: “Man ir sajūta, ka tas teikts ne par mani, bet to otru — Māru Svīri. Ja man jautātu, kas esmu, es aizvien noskaldītu: “Alūksnes 1. vidusskolas skolniece Māra Brīdaka!” Viņa priecājas, ka karstajā dienā viņas jauno grāmatu daudzināt ieradušies tik daudzi.
Māra Svīre izstāsta arī kādu senu nostāstu. Staburaga klints pakājē bijusi ala, kas tā laika fotogrāfijās gandrīz nekad neesot redzama, bet senči zinājuši, ka alā dzīvo divi skaisti jaunieši — brālis un māsa. Reizi simts gados tie iznākot ārā un tam, kuru satiekot, dāvinot lielu naudu. Viņus varot arī izsaukt — ja māk — un arī tad dabūjot naudu, bet pusi vajagot atdot nabagiem, citādi tā svētību nenesīšot. “Mani šajā teikā visvairāk saista šis: ja māk,” saka rakstniece. “To var attiecināt arī uz rakstniecību — ja māk. Nav tā, ka paēdu brokastis un nu tagad rakstīšu, un nav arī tā, ka tagad sēdēšu, skatīšos uz Daugavu un gaidīšu iedvesmu.”
Viņa pastāsta, ka reiz Vladimiram kāds kungs iebakstījis ar elkoni un noteicis: bet skaidrā taču nekā nevar uzrakstīt? Rakstniece ar viņai piemītošo spēju pasmieties arī par sevi vien nosaka: nu jā, īsti normāli jau tie, kas raksta, nav… Ēriks Hānbergs vien piebilst: “Es tagad domāju, kā lai pie tās naudas tieku!”
Grāmatu auklē kā bērnu
“Staburagam” Māra Svīre atklāj, ka šo grāmatu bija viegli rakstīt. “Kāds cilvēks man jautāja, vai meklēju kādos rakstos, vai man kaut kas ir pierakstīts? Jā, starp citu, ir pierakstīts — man ir tāda liela kantora grāmata, ko saucu par “Staburaga grāmatu”, bet tur ir sarakstītas tādas lietas: “šogad narcises uzziedēja 12. aprīlī” vai “šogad vēlu aizsala Daugava”. Lietas, kas nav būtiskas, un no “Staburaga grāmatas” šai īsajai grāmatai man nederēja nekas. Es visu rakstīju tikai no atmiņas, un, ja kas nav pareizi, to nevajag uzskatīt par trūkumu, jo galu galā tā ir literatūra, nevis dokuments. Bet visā visumā es centos rakstīt ļoti godīgi.”
Kāda bija sajūta, turot rokās jauno grāmatu? “Vienmēr jau ir prieks, kad grāmatā ir tas, ko tu, cilvēks, esi radījis,” saka rakstniece. “Pie tam šajos laikos, kad “manuskripts” ir tikai jēdziens. Ar roku neraksta, nav pat jāizprintē, aizsūta ar gaisa pastu. Un tā materiāla it kā nav — tas karājas gaisā. Grāmatu es varu aptaustīt, varu izšķirstīt. Tas ir liels prieks, taču tā priecāties, kā savulaik Vladimirs priecājās par manu grāmatu — tā es īsti nepriecājos. Kad iznāca mana grāmata, Vladimirs vismaz dienu staigāja ar to pie sirds. Viņš manu grāmatu auklēja kā bērnu. Savas nē. Man bija prieks par to, ka viņš priecājas.”
Jautāta par nākotnes iecerēm, Māra Svīre atklāj, ka jau ziemā sākusi rakstīt romānu, bet pa vasaru neraksta. “Vasarā esmu “Staburaga” saimniece, un saimniecei ir daudz rūpju un daudz darbu. Man nav laika un patiesībā arī patikas. Vasarā es gribu dzīvot. Kad nāks rudens, atkal sēdīšos pie iesāktā darba. Būs romāns! Tas būs tāds dīvains…”
***
Cilvēki, kuri Māras Svīres grāmatu “Nopietni pa jokam” jau izlasījuši, priecājas par rakstnieces lielisko notikumu atainojumu, valodu un atklāj, ka grāmatu izlasījuši pat vienas nakts laikā. Tik ļoti tā aizrauj.
Man arī ļoti patika! Ne tikai tādēļ, ka izlasīju tajā daudz zināmu nosaukumu un vārdu — Aina Ķīse, Ginta un Dainis, Pēteris Liepiņš, Indulis Burka, Ināra Galvanauska. Mans atklājums ir tas, ka rakstniece Regīna Ezera rakstīja Seces pagasta “Gailīškalnos”. Patika nenopietnais un reizē tik patiesais skatījums uz lietām, lieliskā valoda. Un tā noteikti ir grāmata, kura jāizlasa ne tikai šīs puses ļaudīm! ◆
