Turpat vai pēc vairāk nekā gadu ilgušiem restaurācijas darbiem un 117 gadus kopš pašas ēkas uzcelšanas brīža savu sākotnējo vēsturisko izskatu atguvusi VEF fasāde. Šajā 1899. gadā celtajā eklektikas stila ēkā, kas atrodas Brīvības gatvē 214, izdarīti liela apjoma fasādes atjaunošanas darbi, kuru veikšana tika uzticēta AS „Būvuzņēmums Restaurators”.
„VEF” agrīnais priekštecis cara Krievijā bija rūpnīca „Union”. 1887. gadā vairāku Berlīnes elektrotehnisko firmu pārstāvis Henrihs Detmans iegādājās 1200 kvadrātasu lielu zemes gabalu Rīgā, Pleskavas šosejas malā (tagad Brīvības gatve 214). No 1888. gada firmu dēvēja par „Krievu – Baltijas elektrotehnisko rūpnīcu”, bet 1898. gadā uz fabrikas bāzes tika nodibināta Krievu elektriskā biedrība „Union”. 1904. gadā uzņēmums nonāca vācu koncerna „AEG” īpašumā un pēc gada kļuva par tā filiāles Krievu sabiedrības „Vispārējā elektrības kompānija” daļu. „Union” izgatavoja elektromašīnas, iekārtas elektriskajiem tramvajiem, elektriskos skaitītājus, elektroaparatūru kara kuģiem, citus elektroizstrādājumus. Šeit tika izgatavota arī Rīgas Politehnikuma (tagad Rīgas Tehniskā universitāte) elektrotehniskās laboratorijas aparatūra, tāpat pirmā dinamomašīna, ko uzstādīja Šmita cementa fabrikā Rīgā.
Līdz Pirmajam pasaules karam uzņēmuma īpašnieki līdzās 1896. gadā uzbūvētajai rūpnīcas vadības ēkai uzbūvēja vēl četrus ražošanas korpusus. Galvenā korpusa fasādes nišā starp divām kolonām tika novietota Augusta Folca darinātā Zeva skulptūra. Zevs tika atveidots ar zibeņbultām rokās, pie viņa kājām tika novietots ērglis kā debesu spēka un uguns mitoloģiskais simbols.
VEF rūpnīcai – spilgta vēsture
Pirmajā pasaules karā, līdz ar vācu armijas tuvošanos Rīgai, uzņēmuma iekārtas un aptuveni 3000 darbiniekus kopā ar ģimenēm 1915. gadā evakuēja uz Harkovu. „Union” pēctecis ir Harkovas elektromehāniskā rūpnīca Ukrainā, kas darbojas vēl šodien.
Pēc Pirmā pasaules kara, 1919. gada 10. jūnijā, Latvijas Republikas Pasta un Telegrāfa pārvaldes priekšnieks E.Kadiķis izdeva rīkojumu, saskaņā ar ko tika dots uzdevums organizēt un vadīt darbnīcas, kurās tiktu veikts nozarē lietotās tehnikas remonts. 1928. gada vasarā darbnīcas pilnībā tika pārceltas uz agrāk evakuētās rūpnīcas „Union” ēku Brīvības gatvē. Gadu vēlāk darbnīcas sāka dēvēt par Valsts elektrotehnisko rūpnīcu „Pērkons”. Pēc trim gadiem uz ēkas frontona jau parādījās uzraksts „VEF” (Valsts Elektrotehniskā Fabrika). Pirmskara laikos rūpnīcā tika izgatavoti lidmašīnu modeļu paraugi. Šeit sāka ražot slavenās „spiegu” fotokameras „MINOX”. Īpaši populāri kļuva radioaparāti „VEF”. Pirmskara izstādēs Briselē un Parīzē rīdzinieku izstrādājumi ieguva „Grand Prix”. Produkcija tika eksportēta uz Igauniju, Lietuvu, Angliju, Šveici un Skandināvijas valstīm.
Pēc Latvijas pievienošanas PSRS 1940. gadā rūpnīca nokļuva Elektrotehniskās rūpniecības tautas komisariāta pakļautībā. Vācu okupācijas laikos rūpnīca tika dēvēta par „AEG Ostlandwerk”. Otrā pasaules kara beigās uz Vāciju tika izvests liels daudzums rūpnīcas tehnoloģisko iekārtu un tehniskās dokumentācijas. Ko vācieši nespēja izvest, tas tika iznīcināts. Kādam pat niezējuši pirksti paķert līdzi arī Zeva skulptūras stikla „zibeņus”.
Pēc Otrā pasaules kara rūpnīca „VEF” kļuva par vienu no lielākajiem radiouztvērēju un telefonu centrāļu (vēlāk automātisko telefonsakaru staciju) ražotājiem PSRS. 1980. gada Maskavas Olimpiādei šeit izgatavoja visas elektroniskās iekārtas tiesnešiem un informācijas nodrošināšanai. Apvienībai „VEF” bija lieljaudas zinātniskā ražošanas bāze, attīstīta sociālā infrastruktūra. Kopš divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma uzņēmums tika pārveidots par AS „VEF”. Pēc tam – par AS „VEF Radiotehnika RRR”.
Ēka atgūst autentisko veidolu
Fasādes atjaunošanas procesā tika pārmūrētas nestspēju zaudējušās būvkonstrukcijas un atbilstoši oriģinālajam izskatam savestas kārtībā arī sienas.
„Visvairāk bija cietusi Ūnijas ielas fasāde, kura pēc ugunsgrēka padomju okupācijas pēdējos gados tika pārmūrēta ar nekvalitatīviem, sala neizturīgiem ķieģeļiem. Vairāki pilastri pie vārtiem bija gandrīz pilnībā zaudējuši noturību un draudēja sabrukt. Šajās vietās arhitekti izstrādāja speciālus pastiprināšanas risinājumus, jaunajā pilastru mūrējumā ietverot cinkotu tēraudu konstrukciju telpisku karkasu. Visas fasādes mūrējuma šuvju vietas tika renovētas, izmantojot gludi izvilkto šuvju tehniku. Tāpat tika atjaunotas oriģinālās jumta dzegas, kuras bija stipri bojātas ēkas posmā, kas pēdējos gados netika izmantots un bija atstāts bez jumta,” skaidro AS „Būvuzņēmums Restaurators” restaurācijas darbu vadītājs Dāvis Priede.
Mūrēto fasāžu pilastru pakāpes restauratori atjaunoja atbilstoši vēsturiskajam veidolam. No jauna tika izgatavoti un uzstādīti dzegu tornīši, un pēc mūrējumu atjaunošanas tiem tika uzlikti atjaunotie 0.7mm skārda jumtiņi. Tāpat tika veikta mūra fasādes virsmas hidrofobizācija jeb aizsardzība pret atmosfēras iedarbību. Mūra apmestās virsmas tika krāsotas ar īpaši izvēlētiem toņiem, lai ēka atbilstu savam autentiskajam izskatam. Savukārt Zeva skulptūras atjaunošanu veica Latvijas Amatniecības kameras sertificēts dekoratīvo būvelementu veidotājs – meistars Guntis Kivlenieks.
