Mazzalviete Zelma Ciska nupat kā pārkāpusi 99 gadu slieksni. Ir žirgta un asu prātu, māk izzobot un atklāj savu ilgās dzīves noslēpumu!
Tikšanās ar jubilāri nav pieteikta, telefonu viņa nelieto, tāpēc uz Mazzalvi braucam, cerēdami, ka sirmgalve būs vēlīga — ilgās dzīves noslēpums nevar palikt neatklāts. Bet raizēm nav pamata, Zelma Ciska ir atvērta ciemiņiem, viņā dzīvs ir prieks. Tas kā silta uguns apmīļo un dzeļ — sievietei nav bail pasmieties ne par mums, ne par sevi. Ja avīzē būtu iespējams, viņas dzīvi pierakstītu ar notīm. Būtu jestra melodija! Tāda kā viņas balss — ar kritumiem un kāpumiem, kā pirmā plāna lomas aktrisei!
Viss apnicis!
Zelma Ciska dzimusi Litenē, bet kopš astoņu gadu vecuma ir mazzalviete, šajā pusē tēvam piešķirta jaunsaimniecība. Jaunākā trīs bērnu ģimenē. Brālis un māsa jau pie Dieva. Arī radi un jaunības draugi turpat. “Esmu palikusi gluži viena,” saka jubilāre. “Nu kāpēc tā? Man tā apnicis dzīvot!” vārdus stiepj sieviete un skaidro, ka “nekas vairs dzīvē nepatīk.” “Katru vakaru lūdzu Dievu, lai ņem pie sevis. Nu tiešām apnicis, nekas, nekas nepatīk,” silti uzsver jubilāre, un viņa nemaz neizklausās pēc Mirttantes no filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Gluži otrādi, katru reizi un sarunas laikā viņa to atkārto bieži, visi sirsnīgi nosmejam. Goda vārds, smejam! Par siltumu, ko izstaro vārdi, kas ir patiesi un reizē skar dvēseles dziļumus, jo viss, kas notiek ap Zelmas kundzi, ir dzīvs — viņa sāpes māk pārvērst priekā! Tomēr tā esot tiesa, sirmgalvei prieku nesagādājot vairs it nekas, pat televizors, to viņa vairs neskatās. Tas pērn kādā maija dienā izslēgts un vairs nav darbināts. Viss, viņai pietika! Sirmgalves tētis reiz teicis, tas nav jāskatās, ja negrib, bet mājās tam jābūt! Vien kafija. Tā, lūk, vēl baudāma — atklāj jubilāre, pārējais nudien apnicis!
Rokas nebučo un neklanās
Zelma Ciska reiz lasījusi, ka neesot tādu cilvēku, kas gribētu savu dzīvi dzīvot tādu, kāda tā jau bijusi. Bet, ja varētu dzīvot citādāk, viņa gribētu iegūt labu izglītību. “Vecāki nezināmu iemeslu dēļ nelaida vidusskolā, bet toreiz jau varēja. Pašiem izglītības nebija, domāja, ka varu dzīvot tāpat, jo govis slaukt māku!” Tomēr sieviete senčiem pateicīga par savu uzvārdu — Ciska. Reiz kāds no Neretas ārstiem viņai arī noteicis — kāds nesmuks uzvārds! Sieviete atteikusi, ka ar to lepojas un ir pateicīga senčiem. Tie nelieca muguras vācu muižnieku priekšā, kas piešķīra uzvārdus, rokas nebučoja, runāja kā līdzīgs ar līdzīgu, tika pie Ciskas, citi pie Krūmiņiem un Kārkliņiem… Še tev slikts uzvārds?!
Sievas kārtā jubilāre nav bijusi. Tā dzīvē sagadījies, jo ar to, kuru sirds izvēlējusies, nav sanākusi kopdzīve, citu nav gribējusi. Esot pensijā, bijusi otrā reize, kad brūtgāns uzradies. Bagāts, bet sirmgalve nodomājusi, ka nevēlas kopt vīrieti vecumā, un tā joprojām dzīvo viena.
Ikdiena paietpie loga
“Ikdienā sēžu pie loga un skatos, kā kāds ieiet veikalā, redzu, ko nopērk, kas šņabi dzer… Varētu dienasgrāmatu rakstīt, bet man negribas! Pat grāmatas nelasu, neinteresē, man vairs nekas nepatīk. Gadu ir tik daudz, ir par daudz dzīvots,” viņa atklāj. Saku, ka man gan tā gribētos! “Dzīvot tik ilgi?” mazzalviete neticīgi jautā. Tad saka: “Nē, nē, jums arī apniktu!” “Izbeidziet! Kas jums puķes uzdāvināja?” mans kolēģis cenšas aizgaiņāt, viņaprāt, sliktās domas. “Zeltīte atnesa! Man taču 99 palika!” iesaucas jubilāre, un mēs atkal visi smejam.
“Tā esat jūs?” šķirstu albumu. “Kur tad?” “Ar suni sauļojaties!” Tā nu gan esmu es! Suns bija gudrs, mani sargāja.”
“Un kas šī skaistā meitene?” jautāju, veroties nākamajā bildē. “Kas tad tā ir?” intriģējoši jautā pati jubilāre. “Es pati! Jā!” Viņa nomaina brilles, lai labāk var redzēt, bet striķīšus, kas piesieti pie briļļu kātiņiem, ieliek mutē. Skats amizants, bet jubilāre skaidro, tas tāpēc, lai acenes nekrīt nost un nesaplīst!
“Mīli zēnu, kamēr jauns, vecu mīlēt tad būs kauns!” — tā rakstīts kādas bildes otrā pusē. Vai pielūdzējs? “Nē, tas radinieks!” viņa nosaka pēc ilgas domāšanas un skaidro, ka atmiņa pieviļ, grūti atcerēties pat tās lietas, kas agrāk sagādāja prieku. Piemēram, savulaik teātris paticis. “Rīgā bija draudzene, pa teātriem vien dzīvojos.”
Ilgās dzīves noslēpums
Kāds ir ilgas dzīves noslēpums? “Nesmēķēju! Tas kaitē veselībai! Dzeršana arī kaitē, bet man nekad nav garšojis, ja nu viesībās mazliet pamalkoju. Tas, ko sievietes dara, kas veselībai ar dikti kaitīgs, man nav bijis. A-b-o-r-t-s,” klusi un piesardzīgi viņa stiepj šo vārdu. “Tēva māte bija vecmāte un teica — desmit bērnu dzemdēt sievietes veselībai ir labāk nekā viens aborts.” Atzīstos, ka gribētu arī tik ilgi dzīvot! “Ja? Nu, ja jūs gribat, varat dzīvot tik ilgi, bet es saku — pietiek! Apnicis!” gaiši un īpašā intonācijā nosaka jubilāre, ka gribot negribot jāspurdz par it kā drūmām lietām. Tomēr vienojamies, ka nākamgad maijā jubilāres simtajā dzimšanas dienā izdzersim vīnu, kas palicis neatvērts 99. jubilejā. ◆
