Saukasgala Drivu mazciemata zemnieki savas sētas pirms daudziem gadiem būvēja kompakti lauku ceļa Zalve—Ilgas abās pusēs. Tās bija netālu viena no otras. Gandrīz blakus slējās Liesmu “Pureni” un Caunu “Ošāres”, vien kādi trīsdesmit metri starp abām sētām un ceļš pa vidu. Abu māju saimnieces — Velta Liesma un Marta Caune — varēja noteikt, ko kaimiņiene gatavo pusdienās. Satiekoties vakara gaitās, viņas pajautāja viena otrai, vai kāpostu zupa iznāca garšīga un vai kotletes nepiedega. No Caunu mājas līdz Zariņu “Plēsumiem” arī nieka simts metru ejami, bet līdz Nebēdnieka “Lauriem” — ap diviem simtiem metru. Lielāks ceļa gabals — nepilns puskilometrs — līdz Svarenieku “Baložiem” un Ozoliņu “Dambīšiem”. Jāņa Apiņa “Kapudruvas” un Pētera Bruņenieka “Kapulauki”, kur mēra laiku kapi, atradās mazciemata sākumā kādu kilometru no “Ošārēm”.
Uzbrūk aitu
ganāpulkiem
Drivu mazciemata rietumu un dienvidu pusē pletās Zalves—Daudzeses lielie sili ar atsevišķiem sūnākļiem pa vidu. Saukasgalam klāt pieslējās Lielais purvs ar mazākiem sūnākļiem “Robežnieku” apkaimē. Uz Lones un Dzeguzes pusi auga jaukti lapukoku meži ar atsevišķām egļu skupsnām. Mežos mita daudz dažādu zvēru un putnu. No plēsoņām īpaši izplatīti bija vilki, kuri nereti pat gaišā dienas laikā apciemoja drivinieku ganības, dažreiz iemaldījās arī māju pagalmos.
No vilkiem Drivu zemnieki īpaši sargāja jaunlopus un aitas. Dienā aitu ganāmpulkus, cik nu lieli tie katram sētas saimniekam bija, parasti uzmanīja bērni. Vecāki viņus brīdināja, ka, parādoties vilkiem, tos var aizbaidīt ar skaļu trokšņošanu un kliegšanu.
Drivu mazciemata iedzīvotāji atcerējās vairākus vilku uzbrukumus zemnieku aitu ganāmpulkiem. Viens tāds notika 1941. gada vasarā, pirmsjāņu laikā. 22. jūnijā rītā pusē “Ošāru” saimnieks Jānis Caune, kā katru gadu pieņemts, devās uz Galvānu kapsētu apkopt savas ģimenes piederīgo kapus. Zirga pajūgā viņam līdzi brauca arī septiņgadīgais dēlēns Jānis. Sakopuši radu atdusas vietas un iedēstījuši puķu stādus, viņi pievakarē atgriezās mājās. Caunu kaimiņš Jānis Liesma pēcpusdienā bija klausījies radioziņas un Caunēm izstāstīja, ka rītausmā sācies karš starp Vāciju un PSRS. Vācieši uzbrukuši, Latvijā bombardējuši Liepāju un Rīgu, padomju kara aerodromus Kurzemē. Par šīm ziņām visi drivinieki bija satraukti. Varbūt tāpēc Caunes kaimiņiene Minna Liesma, kura dzīvoja “Pureniem” piebūvētā mājas daļā, savu aitu bariņu neielaida kūtī, bet pa nakti atstāja ganību aplokā. Nakts pagāja mierīgi, pat tuvējo māju suņi neko aizdomīgu nebija dzirdējuši un necēla traci. 23. jūnija rītā Minna, aizgājusi ganībās aitas padzirdināt, atklāja, ka vilki naktī iebrukuši aplokā un aitas nokoduši. Tikai viena jaunā aitiņa brīnumainā kārtā nebija saplosīta.
Galvenie varoņi — brālēni
Interesants gadījums saistībā ar vilkiem Drivu mazciematā risinājās 1947. gada vasarā. Par šī notikuma galvenajiem varoņiem kļuva brālēni Jānis Caune un Ēvalds Zariņš — pusaugu puiši.
“Ošāru” pieaugušie ļaudis todien nebija mājās. Caunu dēlēns Jānis, kuram ritēja četrpadsmitais gads, istabā lasīja grāmatu. Pēkšņi, skaļi kliegdams, ieskrēja brālēns Ēvalds Zariņš, kurš bija vienu gadu vecāks par Jāni. Sākumā Jānis nesaprata, kas noticis, kāpēc brālēns tik satraukts. Ēvalds, mazliet nomierinājies, sāka stāstīt: “Mūsu mājas pagalmā skraida liels suns vai vilks. Viņš uzbruka mūsu Duksim, kurš pa durvju caurumu paspēja ielīst šķūnī. Vecāki un māsa Rasma aizgāja ciemos pie “Druvaktu” saimniekiem, es viens pats esmu mājā. Pāri laukam pa taisno atskrēju uz jūsmājām. Vilks vai suns palika pagalmā.”
— Nomierinies, Ēvaldiņ! Tūlīt paņemšu tēva šauteni, tiksim ar to vilku vai lielo suni galā, aizbaidīsim vai nošausim, — sacīja Jānis.
Jānis gāja pie tēva gultas, zem kuras maisa tēvs slēpa “Mosina” sistēmas kara šauteni. Tēvam šauteni izsniedza Saukas ciema izpildkomiteja, jo Jānim Caunem senioram vairākas reizes mēnesī pa diennaktij bija jāapsargā pagastmāja. Jānis ar tēva atļauju bija apguvis šautenes uzbūvi, iemācījies šaut. Pāris vanagu jau bija viņa kontā. Pēc kara patronu netrūka.
Jānis paņēma šauteni, ielika aptverē piecas patronas un sacīja brālēnam: “Iesim skatīties, ko tavs vilks dara.” Abi izgāja “Ošāru” pagalmā. Šajā brīdī kaimiņu Liesmu mājas pagalmā sāka smilkstēt suns. No “Purenu” pagalma uz ceļa izskrēja vilkam līdzīgs dzīvnieks un lēkšiem devās “Lauru” māju virzienā. Jānis jau taisījās šaut, bet pārdomāja, ka lode var nomaldīties un ielidot “Lauru” pagalmā.
Iepretim “Lauru” mājai Gritānu Saša dzina pāri ceļam savu aitu bariņu. Vilks ieskrēja aitu barā, saķēra pavasara jēru un uzvēla sev mugurā. Šajā brīdī Jānis pabaidījās šaut. Viņš kliedza: “Saša! Bēdz prom no ceļa ar visām aitām!” Šajā laikā vilks, nesot jēru, nogriezās uz lauka un skrēja bērzu birzs virzienā. Nu varēja šaut, neriskējot trāpīt kādam cilvēkam vai mājdzīvniekam. Jānis notēmēja un vairākas reizes izšāva. Vilks nokrita zemē, bet jērs blēdams izskrēja uz ceļa un panāca pārējās aitas. Pēc brīža zēni piegāja pie zemē guļošā vilka. Tas bija beigts.
Saša Gritāns sētā sameklēja striķa galu. Jānis un Ēvalds sasēja vilka pakaļkājas un beigto dzīvnieku pa ceļa malu aizvilka līdz “Ošāru” pagalmam, kur kūts priekšā atstāja guļam. Drīz salasījās pieaugušie drivinieki. Atnāca “Purenu” saimnieks Jānis Liesma, “Lauru” īpašnieks Andrejs Nebēdnieks, Ozoliņu Osvalds, beigās pievienojās Krišjānis Zariņš. Apskatījuši beigto dzīvnieku, vīri nosprieda, ka tas ir vilks, nevis liela auguma vilku sugas suns. Dīvaino vilka uzvedību drivinieki skaidroja ar lielu izsalkumu vai slimību. Trakumsērga tā, pēc vīru domām, nevarēja būt, jo vilks nebija siekalojies, arī acis tam bija skaidras. Andrejs Nebēdnieks gribēja ziņot veterinārārstam Grieķeram par šo gadījumu, taču pārējie drivinieki tam nepiekrita.
Nošauto vilku Jānis Liesma un Krišjānis Zariņš aizvilka līdz mežmalai, kur ieraka dziļi zemē.
Helēna Gritāne, apskatot savu izglābto jēru, atrada kostas asiņojošas brūces dzīvnieka kaklā, kas lēnām sadzija. Jērs nesaslima, tā apliecinot Drivu mazciemata vīru nolemto, ka vilks neslimoja ar trakumsērgu.
Apdraud
arī cilvēkus
Cits gadījums. 1952. gada vasarā Jānis Caune, kurš strādāja mežniecībā, bija atvaļinājumā savu vecāku mājās “Ošārēs”. Kādu dienu saimniece Marta aizgāja paravēt sakņudārzu. Pēc ilgāka laika viņa kliegdama atskrēja uz istabu: “Vilks nes projām mūsu aitu!”
Jānis tūlīt paķēra bisi, kuru atvaļinājuma laikā bija aizlienējis no kaimiņa Liesmas, un izsteidzās ārā. Viņš redzēja, ka vilks stiepj aitu pāri laukam un ir netālu no mežmalas. Skaidrs, ka panākt vilku nebija Jāņa spēkos. Viņš sekoja vilkam, lai redzētu vietu, kur pelēcis ieskries mežā. Atsteidzies mežmalā, Jānis izšāva gaisā, pārlādēja bisi un gāja meklēt aitu. Vilks, šāviena izbiedēts, bija iebēdzis dziļāk mežā, bet aitu atstājis metrus trīsdesmit no mežmalas. Aitai bija pamatīgi sakosts kakls, tā vairs nebija dzīvotāja. Aitu mežmalā nācās nokaut un nogādāt mājās. Visu atvaļinājuma laiku Jānis mielojās ar aitas gaļas ēdieniem.
Pēc Otrā pasaules kara beigām vilki Saukasgala mežos bija savairojušies tādā daudzumā, ka reizēm apdraudēja arī cilvēkus.
Netālu no Drivu mazciemata, uz ceļa Viesīte—Melnais tilts, vilks aizšķērsoja ceļu diviem pusaudžiem — Ainai Baltrumai un Zigmundam Skadulim —, kuri abi zirga pajūga ragavās brauca mājās no zobārsta Viesītē. Par šo gadījumu Aina Britāne rakstījusi savā atmiņu grāmatā “Vēji dzied, vēji raud”. Lūk, viņas stāsts: “Vilks no meža pārlēca pāri grāvim uz ceļa. Vilks stāvēja uz ceļa un skatījās uz mums. Sākām abi aurot, bet zirdziņš joza, cik nu bija spēka. Vilks droši vien bija izsalcis, jo ziema bija auksta un sniegs dziļš. Paldies Dievam, viss beidzās labi.” (A. Britāne. “Vēji dzied, vēji raud”. Apgāds “Jumava”, 2007., 44. lpp.)
Šo gadījumu poēmā “Zem lauzta spārna zīmes” dzejā izmantojis dzejnieks Imants Auziņš. Daži panti no Auziņa poēmas pirmās daļas:
“Pilsētiņā jūs bijāt pie ārsta.
Bērīt, nesteidz! Lai mūžam ceļš ilgst!
Meži šalc.
Zari sniegpārslas bārsta.
Bet no eglaines ziemīgā dārza
Pēkšņi izskrien izsalcis vilks.
— Vai tas murgs? —
Acis meitene piemiedz.
Rimstas joņojums. Pasakai gals.
Stājas zirgs ceļa vidū kā iemiets:
Ceļu aizšķērso pelēcis palss.”
Arī poēmas pirmās daļas nobeigums laimīgs, jo zirgs izglābj pusaudžus no iespējamās nelaimes. Zirgs joņo un paver brīvu ceļu uz mājām. (Imants Auziņš. “Zem zibens zelta saivas”. Dzejoļi un balādes. “Zvaigzne ABC”, 2012., 41. — 42. lpp.).
***
Mans vectēvs mēdza teikt, ka ar vilkiem nav joka lieta. Viņam taisnība — to pierāda aprakstītie notikumi. ◆
