Ir atkal aprīlis, un, kā katru gadu, laba vēlējumi dzīves jubilejā no tuvienes un tālienes aizskan pļaviņietim Imantam Vītolam. “Paldies, trenerīt!” šādus vārdus bijušie audzēkņi viņam veltījuši gan pirms daudziem gadiem, gan teic arī tagad, sveicot 90 gadu jubilejā.
Atbalsta izglītību
Lai arī dzimšanas diena Imanta kungam ir pavasarī un šajā gadalaikā dzimušos mēdz dēvēt par pavasara bērniem, par viņa mīlestību mūža garumā kļuvis ziemas sporta veids — slēpošana. Par Imantu Vītolu noteikti var teikt — viena no Pļaviņu leģendām gan kā slēpotājs, treneris un nenogurstošs sporta dzīves bīdītājs.
Imants Vītols dzimis Pļaviņās piecu bērnu ģimenē. Par spīti grūtajiem apstākļiem, vecāki gribēja, lai bērni iegūst izglītību, un Imants pēc pamatskolas beigšanas 1939. gadā iestājās Pļaviņu ģimnāzijā. Tur viņš turpināja mācīties arī Otrā pasaules kara laikā. Skolas gados viņš vasarās gāja ganos un strādāja pie saimniekiem, lai pelnītu naudu, vēlāk palīdzēja tēvam dažādos darbos un strādāja kā plostnieks.
Kad 1944. gadā Latvijai tuvojās padomju armija, Imantu iesauca vācu darba dienestā, kura sastāvā viņš vispirms strādāja Iecavā tranšeju rakšanā, vēlāk tika aizvests uz Vāciju, Gotenhāfenu. Tur piedzīvota sastapšanās ar latviešu leģiona 15. divīziju un kauja ar sarkano armiju. Pēc tam Imants dezertēja un mēģināja atgriezties Latvijā. Nokļuva līdz Varšavai, bet tur viņu mobilizēja sarkanajā armijā, kuras sastāvā piedalījās Berlīnes ieņemšanā.
Sanes pa ķieģelim vien
Imanta dienests sarkanajā armijā turpinājās līdz 1948. gadam, pēc tam viņš atgriezās Latvijā, pabeidza Fizkultūras institūtu un visu mūžu strādāja par treneri. Imants Vītols ir veselas slēpotāju paaudzes audzinātājs, skolotājs un treneris. Arī viņš pats daudzkārt piedalījies Latvijas meistarsacīkstēs, bija izcils garo distanču (30 un 50 kilometru) slēpotājs, iegūstot godalgotas vietas. Arī gadu nasta nav bijis šķērslis kāpt uz slēpēm. Pirms desmit gadiem, viņa 80 gadu dzimšanas dienā, Pļaviņu sporta bāzē “Jaujas” notika sacensības, kurās Imanta kungs noslēpoja 15 kilometru garu distanci.
“Jaujas” un Imants Vītols ir nedalāmi jēdzieni. Atminos stāstīto, kā šo vietu viņš kopā ar domubiedriem veidojis un ēkas būvējuši pa gabaliņam vien. Arī Imanta kunga draugs un kolēģis Jānis Knodze atceras, kā savulaik ķieģeļus bāzes būvēm lasījuši ceļmalā, kur tie izkrituši no kādas automašīnas. Šobrīd tādu entuziasmu grūti iedomāties.
Slēpošana ir Imanta Vītola dzimtas tradīcija. Meita Ineta Kravale ir olimpisko spēļu dalībniece slēpošanā. Aizrautīgi sporto arī dēls Modris, visi seši mazbērni, un, iespējams, sportisti būs arī mazmazbērni, šobrīd astoņi. Ģimenes stiprais balsts noteikti ir Imanta sieva Gaida, ar kuru plecu pie pleca aizvadīti 62 gadi.
Var piekrist Imanta Vītola mazmeitas Līgas teiktajam, ka vectēva možais gars ar gadiem nav zudis. Jubilārs allaž ir ar labestīgu smaidu sejā. Mazmeita piebilst, ka vectēvs vienmēr mācījis, ka iesāktais jāpabeidz līdz galam un jādara mierīgi.
— Ja rodas kādas problēmas, viņš saka — jātic sev un saviem spēkiem! Tik vienkārši, bet patiesi. Apbrīnojama ir vectēva varēšana. Vēl pagājušajā rudenī viņš devās ar velosipēdu uz purvu, lai salasītu dzērvenes ne tikai sev, bet arī saviem mīļajiem. Lai uzturētu sevi formā, vectēvs dodas peldēt un nav atturams malkas kravu sazāģēt ar “fuksīti”! Tā lielā fiziska varēšana noteikti no tā, ka visu mūžu vectēvs ir daudz sportojis, strādājis, un sēdēt uz dīvāna viņam nebija cieņā, — saka Līga.
Ja par veķīti, kā Imanta kungu mīļi dēvē ģimenē, uzņemtu filmu, tā būtu par cilvēku — varoni. Nekas neesot salauzis viņa stipro garu, pat kara šausmas.
Arī meita Ineta piebilst, ka tētis ar savu godīgumu, nebeidzamo optimismu, milzīgo enerģiju, cīņas sparu, neizmērojamo labestību un spēju pasmieties pašam par sevi allaž viņiem bijis kā drošā bāka. Tie ir pamatakmeņi, kā dažkārt tik ļoti trūkst šajā steigas pilnajā pasaulē.
