“Staburaga” redakcijai piezvanīja kāda lasītāja (vārds, uzvārds zināms): “Izlasīju koknesietes Rasmas kundzes viedokli pēc publikācijas “Kāpēc jālaulājas mirušu cilvēku piemiņas vietā?” un nesaprotu, kāpēc tāds sašutums par iespēju laulāties Likteņdārzā?”
“Pagājušajā vasarā Likteņdārzā laulājās mans brāļadēls, arī es piedalījos ceremonijā. Tas bija brīnišķīgs, emocionāls piedzīvojums ne tikai jaunajam pārim, arī mums, viesiem. Manuprāt, šai vietai piemīt īpaša enerģija, un tā ir viena no piemērotākajām vietām, kur jauniem cilvēkiem teikt jāvārdu, ja jau valstī ar likumu ir atļauts izvēlēties sev tīkamu vietu arī ārpus dzimtsarakstu nodaļas. Būtu jāatceras, ka Latvijā ir daudz vietu, kur kādreiz bijuši senie kapi, vietas, kur atrastas karavīru mirstīgās atliekas, tomēr tur dzīve turpinās — cilvēki apstrādā zemi un ceļ mājas. Likteņdārzs jau tiek veidots ar domu, ka šajā vietā saplūst pagātne, tagadne un nākotne, katrs kociņš un akmens te ir, lai apliecinātu mīlestību un saglabātu piemiņu un atmiņas nākamajām paaudzēm.” ◆
