Koknesietei Maritai, pateicoties draugu uzaicinājumam, bija iespēja izbaudīt Ziemassvētku un Jaungada gaisotni Holandē un Vācijā. Savos iespaidos viņa dalījās ar “Staburagu”.
Svētki ik uz stūra
— Tā nu sanācis, ka es Ziemassvētkus un Jauno gadu ārzemēs esmu sagaidījusi divas reizes — pērn kā viesstrādniece, šogad kā tūriste no Latvijas, — stāsta Marita. — Mana apmešanās vieta bija Kohā, mazā Vācijas pilsētiņā. Arī lielākoties ekskursijās braucām uz nelielām pilsētiņām, par kurām iepriekš nebiju neko dzirdējusi. Mazas — tas gan ir nosacīti: tajās dzīvo ap 30 līdz 50 tūkstošu iedzīvotāju. Tajās svinību tuvums gaismas virtenēs, dažādos spīguļos, izgreznotās eglītēs bija jūtams krietni vairāk nekā pie mums, kad izrotāta ir tikai neliela daļa pilsētas. Tur svētki jūtami ik uz stūra. Radās pat iespaids, ka notiek konkurss par krāšņāk izgaismoto māju.
Izdevīga iepirkšanās
To, ka Ziemassvētki komercializējušies, varēja izjust arī Vācijā. Veikali gada beigās strādāja līdz pusdienlaikam, un iepirkšanās drudzis pārņēma katru tirgotavu. Gada pēdējā dienā gandrīz ikviens pircējs par goda lietu uzskatīja nopirkt uguņošanas piederumus, kurus varēja iegādāties lielveikalos. Tos gan vācieši nepirka pa vienam, diviem, bet krāva pilnus grozus. Lai nu kas, bet svētku atlaižu laikā gan Vācijā, gan Holandē var ļoti izdevīgi iepirkties. Piemēram, labas kvalitātes džemperīšus un kreklus varēja nopirkt par 7 līdz 12 eiro, Holandē elegantas un greznas izejamās kleitas — par 15 eiro.
Zirgi mētelīšos
Ziemassvētki Vācijā bija bez sniega, tas uzsniga tikai 27. decembrī. Interesanti bija vērot, kā ceļmalās sniegā ganījās zirgi un aitas. Zirgiem mugurā bija eleganti mētelīši. Sniegs gan bija tikai divas dienas, pēc tam atkal +7,+10 grādi.
Tie, kurus nebija pārņēmis svētku iepirkšanās drudzis, varēja baudīt garīgās dāvanas. Nelielajā Klevē pilsētiņā apmeklējām Ņujorkas gospeļkora koncertu. Tas patiesi bija baudījums dvēselei. Ziemassvētkos bijām arī katoļu baznīcā. Sanāca daudz cilvēku, taču pārpildīts dievnams nebija — kājās neviens nestāvēja. Savukārt Hantenes pilsētiņā bijām uz cirka izrādi, ku-
rā uzstājās dažādu tautību mākslinieki.
Jauno gadu sagaidījām Kohā, mā-
jās. Salūtu vērojām no balkona. Tur atšķirībā no Latvijas bija skaidrs laiks un uguņošanu, kura ilga ap pusstundu, varēja vērot visā tās krāšņumā.
Ne visi zina Latviju
Tā kā mani draugi dzīvo un arī strādā tikai pusstundas brauciena attālumā no Holandes, bijām aizbraukuši apsveikt viņu kolēģus un arī pastaigāt pa pilsētu. Dāvanā draugiem tika labs vīns. Interesanti, ka bija tādi holandieši, kuri par Latviju bija labi informēti un zināja, ka mums ir eiro, bet bija arī tādi, kuri par mūsu valsti lāgā nebija dzirdējuši.
Neimegenā apmeklējām mēbeļu izstādi, kura bija iekārtota trijos stāvos. Te izvēle katra gaumei un maka biezumam. Ejot garām kādai pilij, valdīja liela rosme: nepārtraukti piebrauca viena mašīna pēc otras, no kurām pilī tika nests gan šampanietis, gan uzkodas… Mūsu paziņas zināja stāstīt, ka te Jauno gadu sagaidīs kāds miljonārs.
Neviena policista
Protams, braucot ar automašīnu, varēju apbrīnot perfektos ceļus — bruģis tur ir līdzenāks nekā pie mums asfalts. Braukšanas kultūra ir pavisam citā līmenī. Tur riteņbraucējs var justies kā ceļu karalis. Holandē ar ātruma pārsniegšanu gribēdams nevar “sagrēkot”, jo tur ik pa brīdim ir “guļošie policisti”, kuri turklāt ir krietni platāki nekā pie mums. Desmit dienās, kuras pavadīju ceļojumā, izbraucām neskaitāmas pilsētas un nobraucām simtiem kilometru. Interesantākais, ka šajā laikā mūs ne reizi neapturēja policija, vēl jo vairāk — es pat neredzēju nevienu policistu un policijas mašīnu. Varbūt arī tāpēc mans saimnieks tik droši varēja izdzert 0,8 litrus alus, jo zināja, ko drīkst un nedrīkst. Kad iebraucu Latvijā, man pretī bija atbraucis dēls. Pēc piecām minūtēm mūs jau apturēja policija, lai pārbaudītu dokumentus. ◆
