Tālāk tā nevarēja iet. Vecene galīgi, tāpat kā Izabella savu Indriķi, vairs vīru neņem galvā. Pēc saieta nama atklāšanas skrien kā traka uz dejām, uz kaut kādu pensionāru saietu, saucoties “Mārtiņrozes”. Atradušās mārtiņrozes, vecas pojenes! Tejāteri arī spēlējot. Abiem pāri 70! Bērni izaudzināti, blandās kaut kur pa ārzemēm. Būtu sēdējusi mājās pie televizora! Vai jaunībā abi nav iztrakojušies? Kad precējās, neparko nebija ar mieru pāriet viņa uzvārdā, lai saucoties viņas. Tas nu bija zem Lupatiņa goda. Tā arī palika katrs savā uzvārdā. Ak tu dieniņ, nav taču Lupata, bet Lupatiņš!
Ierāvis pamatīgu šļuku “degvielas”, Lupatiņš pieklauvēja pie režisores Allas duravām. Alla raudzījās pretī izbrīna pilnām acīm: “Nu, ko tad tu, Lupatiņ, vēlies?” Johaidī! Kāpēc nevar uzrunāt vārdā — Nikolaj vai Koļonkul? Bet tā visu mūžu, pat draugi: Lupatiņ, Lupatiņ!
“Alločka, es gribu pieteikties teijāteri spēlēt,” Lupatiņš braši paziņoja. Alla knapi novaldījās, nesākusi smieties. “Bet, Lupatiņ, mēs jau lugu esam iestudējuši, visas lomas sen sadalītas.” “Kā tad, man nekā nav, bet manai vecenei gan tev loma ir!” Un Lupatiņš, bezgala apvainojies, pagriezās promiešanai. “Lupatiņ, pagaidi! Viena loma vēl ir. Mums lugā vajadzīga govs.” “Ko-o?” Lupatiņš salīgojās atpakaļ. “Lupatiņ, mūsu māksliniece tevi pārvērtīs līdz nepazīšanai. Tev tikai būs reizēm jāiemaujas, kad saimniece ar spaini ies garām.” Lupatiņš brīdi blenza uz Allu. “Mani taču neslauks? Man tak nav to, ē-ē, pupu!” “Nē, nē, Lupatiņ!” Lupatiņš brīdi domāja. “Bet kā visi zinās, ka es arī tur spēlēju?”
“Nebaidies, afišā būs ierakstīti visu aktieru vārdi.” “Velns lai parauj! Būtu vismaz bullis. Labi, spēlēšu to sasodīto govi par spīti visiem!” Pie durvīm Lupatiņš tā nomāvās, ka Alla gandrīz no krēsla nokrita, bet virs durvīm pabira kaļķu putekļi.
