Es jau sen necenšos sākt gadu ar kādu jaunu apņemšanos, jo bieži tās izšķīst kā ziepju burbulis. Pēdējā laikā gan esmu iemācījusies ķert mirkli, jo tas ir viens un neatkārtojams. Tam man ir divi labi ideju un iespēju ģeneratori — mani bērni, kuri allaž vēlas piedzīvot ko jaunu, un darbs, jo satiktie cilvēki vienmēr bijuši ļoti radoši.
Pēc dabas esmu diezgan bailīgs cilvēks un ikdienā necenšos kāpt augstāk par virtuves ķeblīti, tomēr ir reizes, kad apzinos — tajā brīdī jāpārvar nedrošība un jāķer mirklis. Pateicoties tam, kopā ar dēlu esmu ļāvusies brīvajam lidojumam, traucoties lejā no kalna uzpariktē, ko dēvē par trako rotoru, bet kopā ar meitām kāpusi visaugstākajā kalnā. Savukārt, tiekoties ar saviem intervējamajiem cilvēkiem, esmu izmēģinājusi dažu labu savdabīgu pārvietošanās līdzekli, kad vienīgā doma, to darot, bijusi — kam man tas vajadzīgs! Tomēr par visu ir bijis prieks, jo sevis pārvarēšana nav bijusi svarīgākā tikai sev, bet cilvēkiem, ar ko esmu bijusi kopā.
Līdzīgi ir ar cilvēkiem, kuri uztic mums, žurnālistiem, un laikrakstam daļiņu savas dzīves. Bieži ir atrunas: “Ko tad es! Citi ir interesantāki par mani.” Tomēr allaž katrā stāstā un cilvēkā izdevies atrast to “rozīnīti”. Tā arī bijusi kā mirkļa noķeršana — uzticēties kādam te un tagad!
To arī vēlu visiem Jaunajā gadā — ļauties mirklim!
