“Sapņo, un tu nebūsi mazs, visa pasaule tevī liesies kā kvass,” rakstīja Čaks, un neko labāku dzīves piepildīšanai nevar vēlēt kā sapņus, kurus īstenot. Un no tā gūt prieku. Piepildiet sapņus, lielus un mazus, tas radīs prieku. Zentas kundzei Vietalvā gribu novēlēt: ja vien rudenī nebijāt, aizbrauciet uz Siguldu pavasarī, kad ziedēs ievas! Paldies visiem mūsu lasītājiem, kuri ar saviem dzīvesstāstiem, pārdomām palīdz veidot mūsu laikrakstu. Paldies Valdai Vallē, Annai Mazzalvē, Artim Aizkrauklē un daudziem, daudziem citiem, kuri mums uzticējušies un daļiņu savas dzīves ļāvuši ieraudzīt citiem.
“Viņš jau dzīvē tāds nemaz nav, avīzei izrādās tik labs, bet patiesībā ir pavisam citāds,” šad un tad kāds saka, izlasot par savu kaimiņu vai radu laikrakstā. Bet vai nav tā, ka publiski mēs ikviens mēģinām parādīt savu labāko pusi? Vai tas kas nosodāms? Vien cilvēcīgi. Ik cilvēkam un arī lietai ir ne tikai divas puses, pat desmitiem rakstura un rakursa šķautņu var būt.
Paldies par kritiku. Ne to, kura sastāv no viena vienīga vispārinoša un neko nepasakoša vārda “slikti” vai “labi”. Bet analītisku, uzlabošanu un attīstību rosinošu. Izaugsme nevar būt tikai ar pozitīvu kritiku, vajag arī negatīvu. Tāpat kā priecājoties par saulainu dienu, jāpriecājas arī par vismelnāko nakti. Arī tumsu vajag novērtēt, jo tā ļauj ieraudzīt zvaigznes.
