Skrīverietei Anastasijai Glaudiņai dzimšanas diena ir zīmīgā datumā — 22. decembrī, kad ir ziemas saulgrieži un sākas aukstākais gadalaiks. Pēc pāris dienām svinami arī kristīgie Ziemassvētki, kas viņas mūžā jau 75.
Savējiem pa vidu
Šogad Anastasijas kundzei ar vīru Pēteri bija vēl viens nozīmīgs notikums — zelta kāzas. Turklāt tikpat gadu pagājis, kopš viņi dzīvo ēkā netālu no Zemkopības institūta Skrīveros. Tajā ievākušies, kad šo daudzdzīvokļu māju nodeva ekspluatācijā. Saimnieki atzīst — laba vieta. Lielais ceļš līdzās, un var ērti aizbraukt gan pie dēla uz Jēkabpili, gan pie meitas uz Suntažiem.
Darbavieta abiem savulaik gan nav bijusi institūtā, bet Skrīveru izmēģinājumu saimniecībā. Vīrs līdz pat pensijai bija autovadītājs, bet Anastasijas kundze strādāja par piena automašīnas laboranti.
— Kad bērni bija jāskolo un vajadzēja vairāk naudas, aizgāju strādāt par lopu pārraugu. Darbs bija Skrīveru saimniecībā, lai gan bijām Siguldas lopkopības institūta pakļautībā. Tur tad arī līdz pensijai, — teic Anastasija Glaudiņa.
Savulaik Skrīveros bijusi ļoti aktīva sabiedriskā dzīve — dažādi pulciņi un pasākumi. Tagad klusums. Novada centrs patālu, tāpēc ne vienmēr var uz turieni tikt, īpaši vakaros. Tomēr viņi ar dzīvi ir mierā, jo pietiek ikdienas darbu.
Ziemas bērni
Jubilāres dzimtā vieta ir bijušajā Ludzas rajonā, bet 1955. gadā ģimene pārcēlās uz Mālpili. Kad iepazinusies ar vīru Pēteri, kurš arī ir latgalietis, dzīves ceļš atvedis uz Skrīveriem, jo abiem tur bija darbs.
Glaudiņi ir uzticīgi laikraksta “Staburags” lasītāji. Iecienīti arī citi izdevumi. Pēteris tos vispirms pārskata no beidzamajām lappusēm, izklaides lapā ķeras pie uzdevumiem, kuros divos attēlos jāsameklē atšķirības. Savukārt Anastasijas kundzei tuvas ir krustvārdu mīklas un puzles. Viņa ir arī liela rokdarbniece — patīk adīt un tamborēt. Savulaik darbojusies audēju pulciņā Skrīveros. Dzīvoklī daudzviet redzami viņas smalkie darinājumi. Tie ir ne tikai skaisti, bet arī praktiski — dīvāna pārklājs, galdsedziņas un grīdas paklājiņi.
Anastasijas kundze augusi katoļticībā un no bērnības atminas, kā gatavojušies Ziemassvētkiem — rotājuši baznīcu un veidojuši silīti, kur guldīts Jēzus bērniņš.
— Vecāki bieži atminējās — kad es piedzimu, bijusi ļoti barga ziema. Turklāt katoļiem triju dienu laikā vajadzēja bērniņu nokristīt. Tā mani satina kažokos un veda uz baznīcu. Mēs vecākiem bijām pieci bērni un visi dzimuši ziemas mēnešos, — stāsta Anastasijas kundze.
Deviņi skolotāji
Viņas dzimtā ir arī zviedru un poļu saknes, bet pie slāviskā vārda tikusi pēc katoļu baznīcas kalendāra. Ikdienā gan visi joprojām viņu dēvē par Stasi.
Jubilāres atmiņā arī kara laiks.
— Man tolaik bija pieci gadi, bet atceros, kā ienāca vācu un tad krievu karavīri, kā mēs ar brāli bēgām pāri rudzu laukam. Mums, bērniem, tolaik bail nebija, bet tagad padomāju, cik tas bija briesmīgi! Dievs acīmredzot stāvēja klāt, un mums nekas slikts nenotika, — stāsta skrīveriete.
Jaunībā apstākļi bija tādi, ka mācīties kādu profesiju nebija iespēju, jo agri vajadzēja sākt strādāt. Tāpēc zināšanas galvenokārt gūtas darbā un dažādos kursos. Interesanti, ka abi jubilāres bērni izvēlējušies skolotāja profesiju. Meita Rita strādā Suntažos, dēls Roberts ir Jēkabpils Agrobiznesa koledžas direktors.
— Profesiju viņi izraudzījās paši, jo Skrīveru vidusskolā bija labi piemēri — fizikas un matemātikas skolotājs Leonīds Antons, kuram bērni tā vien “lipa” klāt, un ģeogrāfijas skolotājs Kārlis Brikmanis, kurš savus skolēnus centās daudz kur aizvest. Tā dēls izvēlējās matemātiku, meita ģeogrāfiju, bet mācīt iznāk arī citus priekšmetus. Nesen skaitīju, ka Glaudiņu dzimtā ir deviņi skolotāji, — saka skrīveriete.
Vecvecākiem ir četri mazbērni — divas meitenes un divi puiši. Tā ka ģimenē ir līdzsvars. ◆
