Par daudzesiešu Grāvīšu ģimeni droši var teikt, ka tā ir laimīga. “Neesam materiāli bagāti, bet mums ir citas bagātības, dzīves vērtības — ģimene, saticība, mīlestība, darba tikums, ko pamazām ieaudzinām bērnos,” teic Anda Ozola-Grāvīte.
Nav viegli vienā rakstā apvienot divas lietas — rakstīt par Andas un Andra darinājumiem, kas ir apbrīnas vērti, un pastāstīt par viņu jauko ģimenīti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šos Ziemassvētkus viņi sagaidīs jau kā daudzbērnu ģimene.
Visi — daudzesieši
Abi “no matu galiņiem līdz papēžiem” ir daudzesieši, taču tuvāk viens otru iepazina pēc kāda nelaimes gadījuma. “Vārds pa vārdam, vakara pastaigas, kamēr tur kāda “ķīmija” radās,” smaidot atceras Anda. Laimes lietus vārda tiešākajā nozīmē viņiem nolija 2010. gada 19. jūnijā. “Kāzu diena bija apmākusies, dažbrīd uzlija, bet vakarā laiks noskaidrojās. Laikam ne velti saka, ja kāzu dienā līst, tad tas ir uz laimi. Un tagad tās mazās laimītes viena pēc otras atnāk pie mums,” saka Anda. Tās mazās laimītes
ir abu mazuļi Sintija, Renārs un
Ainārs. Vecākie bērni kristīti Daudzeses baznīcā, kurā savulaik kristīti, iesvētīti un salaulāti viņu vecāki. Sintija ir Ziemassvētku bērniņš. Trešajos Ziemassvētkos, 27. decembrī, viņai apritēs trīs gadiņi. Brālītis Renārs ir dzimis Mātes dienā, un nākamgad 12. maijā viņa jubilejas tortē degs divas svecītes. Šogad Adventes laikā — 11. decembrī — pasaulē nāca pastarītis Ainārs.
Dzīvo šodienai
Kāda ir jaunās ģimenes ikdiena? “Ar bērniem dzīvoju mājās, cenšos dažas stundas dienā veltīt tikai viņiem — kopā skatāmies grāmatas, liekam puzles vai no klučiem kaut ko ceļam. Pa dienu ir jāpaspēj uzkopt māju, pagatavot ēdienu. Kad rodas kāds brīvs brītiņš, to veltu rokdarbiem, pēdējā laikā top tamborēti eņģeļi. Ja ko adu vai tamborēju, to apvienoju ar televīzijas ziņu vai dokumentālo raidījumu skatīšanos. Agrāk ļoti daudz lasīju grāmatas, tagad tam ir mazāk laika. Man patīk lasīt klusumā, tāpat kā gulēt. Es eju gulēt pēdējā, bet ceļos kopā ar bērniem, jo vīrs ir cīrulis, kurš jau pulksten 5 ir pamodies un ar kaut ko nodarbojas,” stāsta Anda. “Tagad ir tā, ka dzīvojam šodienai, jo nevar zināt, ko darīsim nākotnē. Nevaru, piemēram, pateikt, vai pēc pieciem gadiem man būs, kur strādāt. Vīrs nākotnē vēlas izveidot savu ģimenes biznesiņu, meklējam izdevīgākos variantus, lai to īstenotu, jo iekrāt neko nevar.”
Daudzi aizbrauc no Latvijas, taču Anda un Andris joprojām ir savā dzimtajā pagastā. “Arī mans brālis ar ģimeni nu jau labu laiku dzīvo Īrijā,” atklāj Anda. “Viņš saka, ja šeit būtu, ko darīt par attiecīgu samaksu, atgrieztos, jo tur arī vairs nav nekāda “zelta bedre”, kā citi domā. Vīrs arī ir domājis par aizbraukšanu, bet pagaidām palicis tepat. Mani ārzemes nedaudz biedē, jo, aizbraucot uz citu valsti, tu vienmēr būsi svešais.”
Mājai jābūt ar dvēseli
Grāvīšiem grūti atbildēt uz jautājumu, kā viņi jūtas pagastā, novadā, valstī, jo īsti nevar saprast šīs izjūtas: “Liekas, esam tāda pati ģimene kā vairums Latvijā, kam jāiztiek no tā, kas ir, un ir jāiegādājas tas, kas nepieciešams, nevis tas, ko vēlamies. Tiek izvērtēts, kas dzīvē svarīgāks. Tu vari kredītā nopirkt televizoru pa visu sienu un pēc tam domāt, kā izdzīvot, vai arī normāli dzīvot, skatoties to pašu veco televizoru. Ir cilvēki, kuri skrien pakaļ jaunākajām modes tendencēm, lai tikai izrādītos citiem — redz, cik mēs esam “kruti”! Tas dzīvē nav galvenais. Neesam materiāli bagāti, bet mums ir citas bagātības, dzīves vērtības — ģimene, saticība, mīlestība, darba tikums, ko pamazām ieaudzinām bērnos. Nav svarīgi, cik grezna māja tev pieder, bet, ja tajā nevalda bērnu smiekli un čalas, tā ir tukša, tā ir māja bez dvēseles, bez sava gariņa.”
Tādēļ arī Grāvīši neuztraucas, ka pagaidām nevar, piemēram, ceļot tālāk, jo pašu zemē ir daudz, ko skatīt. Galvenais ir pavadīt laiku kopā, jo ģimenei tas nozīmē daudz.
Pirksti savās vietās
Sintija, Renārs un Ainārs var justies laimīgi ne tikai tāpēc, ka viņiem ir mīloši vecāki, bet arī tādēļ, ka māmiņa un tētis prot radīt brīnumjauku vidi savām atvasēm. Pašdarinātas rotaļlietas, adītas jaciņas un cepurītes, tamborēti eņģelīši — tā ir tikai maza daļiņa no visa, ko darina Anda. Interese par rokdarbiem daudzesietei radās jau agrā bērnībā. Viņa atceras sevi četru piecu gadu vecumā un to, ka vecmāmuļa tamborēja čības. Arī mazajai Andai gribējās “borēt”. Kad meitene paaugās, izpētes objekts kļuva kājminamā šujmašīna. Vecmāmiņa, uztraukdamās, ka bērns sašūs pirkstus, aizliedza tai tuvoties. Taču — jo vairāk aizliedz, jo vairāk pēc tā tiecas. Tad nu Anda steidza izmantot brīžus, kad neviena nebija istabā. Protams, pieaugušie tāpat uzzināja, ka Anda ir šuvusi. “Man šūšana uzreiz nevedās, jo pedālis minās gan uz priekšu, gan atpakaļ, diegi sapinās un trūka, un ar to arī mans prieks beidzās. Līdz nākamajai reizei. Lai kā man šūšana nevedās, visi pirksti palikuši savās vietās,” šodien smej Anda.
Andai grūti pateikt, kurš rokdarbu veids ir tuvāks. Patīk adīt un tamborēt, šūt, izšūt un mezglot. Viss atkarīgs no tā, kas kurā brīdī vajadzīgs un cik ātri to vajag, jo kaut ko uzšūt ir ātrāk nekā tamborēt vai adīt. “Gribas radīt daudz ko jaunu, bet citreiz jāsaskaras ar to, ka izejmateriāli ir ļoti dārgi. Savām vajadzībām radu no sērijas “otrā elpa”, jo tas ir arī interesanti — izveidot kaut ko jaunu no tā, kas ir mājās. Esmu vācējpele, nemetu ārā to, kas vēlāk var noderēt. Iepriecina, ka mani darbi patīk ne tikai man, bet arī citiem. Savus darbiņus gatavoju ar lielu rūpību un mīlestību, jo man patīk tas, ko daru. Novērtēju citu darbu kvalitāti un tādus veidoju arī savus darbus,” teic Anda.
Dara, kas dzīvei vajadzīgs
Sajūsmas vērti ir arī Andas vīra Andra darbi. Andris lakoniski par savu veikumu atklāj vien to: “Daru to, kas dzīvei vajadzīgs.” Es teiktu, ka ne tikai dzīvei, arī sirdij. Draugiem.lv galerijā aplūkojams bērnu rotaļu stūrītis, velosipēds, leļļu gultiņa, kas reizē kalpo arī par soliņu. “Manam vīram ir zelta rokas,” tā saka Anda. “Andris mācēs gan auto saremontēt, gan metālu sametināt, gan no koka kaut ko uztaisīt. Ja vajadzēs, arī pie plīts pastāvēs un ēdienu pagatavos. Atceros, ar kādu aizrautību vīrs taisīja pirmajam bērniņam šūpulīti, pēc tam gultiņu, un, kad pieteicās vēl viens mazulītis, vecākais bērniņš atkal tika pie jaunas gultiņas. Savukārt es sašuvu gultiņu apmalītes.”
Andrim labāk patīk darboties ar apaļkoku, veidot masīvkoka darbus, piemēram, šūpoles, dārza krēslus, galdus, akas apdares. Ne īpaši patīk galdniecības darbi, bet, ja vajadzēs, arī loga rāmi vai skapīti izgatavos. “Pērn uztaisīja ābolu sulu spiedi un rīvi, kuru izmantojām arī kartupeļu klimpu pagatavošanai. Šogad viņam bija mērķis uztaisīt betona maisītāju, un tāds arī tapa. Tad, kad viņam rodas
iedvesma, nevar no darbnīcas dabūt laukā. Līdzīgi ir arī man — gribas darbu ātrāk pabeigt, lai redzētu, kas iznācis. Andrim patīk teiciens: “Ir cilvēki, kas māk darīt visu, un ir cilvēki, kas nemāk neko.”
Vismīļākie svētki
Drīz pienāks laiks, kad Sintija šūs lellēm kleitas, un tās būs ļoti skaistas, jo māmiņa palīdzēs.
Iespējams, arī Renāram un Aināram tuvāks par rotaļlietu kļūs kāds darbarīks, ar kuru darboties iemācīs tētis. Nav šaubu, ka bērni būs mantojuši vecāku darba tikumu. Bet kā ar svētku svinēšanu? “Mūsu ģimenē vismīļākie svētki ir Ziemassvētki, arī Sintijas dzimšanas diena ir Trešajos Ziemassvētkos. Visi kopā ejam uz baznīcu. Ziemassvētku vakaru pavadām mājās, cepam pīrāgus, iededzam sveces. Ir brīnumu, pārdomu un cerību laiks, istaba smaržo pēc eglītes, un fonā skan Ziemassvētku dziesmas. Man ļoti patīk “Klusa nakts, svēta nakts”,” saka Anda. ◆
