Drīz atkal Ziemassvētki, kas ģimenei ir reizē skumjš un tomēr gaišas pateicības pilns laiks. Pagājuši daži gadi, kopš meita Līga smagi cieta avārijā. Tas notika janvāra sākumā, tāpēc Ziemassvētki mums vienmēr ir ļoti smagi, jo uzjundī tik daudz sāpīgu atmiņu — ko meita tolaik darīja, sacīja un kā priecājās par dzīvi. Tomēr šis ir brīdis, kad gribas pateikt paldies tik daudziem cilvēkiem, kuri palīdzējuši mums tajā grūtajā ceļā, lai Līga veseļotos.
Šajā laikā tik daudz ir darīts viņas labā un mūsu dzīve bijusi pakārtota tam, lai palīdzētu savam bērnam. Vasarā man pašai radās nopietnas veselības problēmas, bet acīmredzot Līga deva spēku atlabt, par ko brīnījās arī mediķi. Liels atbalsts ir dēls Juris, kurš ļoti mīl savu māsu.
Tomēr bez citu cilvēku atbalsta izturēt šo laiku un panākt būtiskus uzlabojumus meitas veselībā nebūtu iespējams. Mūsu ikdiena ir nerimtīgs darbs, jo turpinām braukt pie dažādiem speciālistiem uz konsultācijām, papildus apmeklējam logopēdu, mākslas un mūzikas ārstnieciskās nodarbības, Līga dodas izjādē ar zirgiem un peldēt. Cenšamies darīt visu, kas varētu viņai palīdzēt, un atbalstu nav liedzis neviens, pie kā vēršamies. Tāpēc lielu pateicību gribu teikt Aizkraukles medicīnas centra ārstiem Inārai Gavarei un Ērikam Vizulim. Pie viņiem varam aizbraukt jebkurā laikā, un nekad neteiks, ka tagad nav darbalaiks. Viņi mums devuši to, ko vien ārsti var dot. Fizioterapeits Ivars Porietis Jēkabpilī ar mums bijis kopā kopš laika, kad Līga bija reanimācijā.
Mūsu ģimenes ārste Astrīda Zelča un viņas palīdze Inga allaž ir atsaucīgas. Arī no Pļaviņu pašvaldības un tās iestāžu darbiniekiem esam saņēmušas tikai labu. Pļaviņu pilsētas trenažieru zāles administratore Anita darbojas ar Līgu, ļaujot man šo laiku atpūsties. Tas ir tik liels gandarījums, ka neviens nav atteicis palīdzību.
Neizsakāms paldies Grandānu ģimenei Pļaviņās, kuri mani stiprinājuši. Ar Līgu vienmēr esam gaidītas Guntas Grandānes vadītajā bērnu bibliotēkā un pie viņiem mājās.
Pateicība arī Pļaviņu katoļu draudzei un bijušajam priesterim Ingaram Stepkānam, draudzes loceklēm, īpaši Ņinai Eglītei, ārstei Birutai Cecerānei no Madonas. Nekad nevienam nav bijis jālūdz — cilvēki atnāk paši un palīdz kaut ar padomu.
Atbalstu joprojām sniedz Līgas kursabiedrenes, un mūsu labais gariņš ir meitas draudzene Ilze no Aizkraukles. Viņa ar mums bijusi kopā kopš nelaimes dienas. Arī tagad viņa cenšas Līgu kaut kur aizvest, apmeklēt kopā pasākumus, meklē iespējas, kā viņai palīdzēt.
Mūsu dzīvē parādījies vēl kāds laimes stariņš — dienas aprūpes centrs Skrīveros. Kad tur ieejam, aizmirstas visas savas rūpes un raizes. Vienmēr esam tur gaidīti. Liels paldies centra darbiniecei Inesei Apsānei, kura ar visu savu prasmi un spēkiem Līgai darījusi tik daudz laba. Atsaucīgi un bezgala labestīgi ir pārējie centra darbinieki, jo, ja nepieciešams, piesaista arī citus speciālistus. Jūtos, ka esmu tur pieņemta kā savējā.
Savulaik Līga strādāja kriminālpolicijā. Pirms nelaimes mums bija saruna, ka viņa vēlētos mainīt profesiju un kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju, lai strādātu savā skolā, ko pati beigusi. Tas viss palicis tikai sapnis, jo saprotam, ka viņas veselība vairs nebūs tāda kā pirms avārijas. Tomēr, neraugoties uz grūtībām, Līga pamazām atlabst un būtiski uzlabojušās viņas sadzīves prasmes. Viņa kļūst patstāvīgāka un mazāk atkarīga no mūsu atbalsta. Līga var viena aiziet uz veikalu, dodas uz baznīcu, darbojas ar datoru. Par to ir liels prieks un gandarījums. Tāpēc vēlreiz paldies visiem par atbalstu! Varbūt kādu piemirsām nosaukt, bet domās esam kopā ar visiem.
Lai jums gaiši Ziemassvētki!
Līgas māmiņa Biruta un tēvs Alberts Vīgupi Pļaviņās
