Starp Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Zelta fonda izcilniekiem ir arī aizkrauklietis Artūrs Paugurs. Zelta fondā iekļauj studentus, kuriem vairāku studiju gadu vidējā atzīme ir no 9,1 līdz 10, kā arī sociāli aktīvus jauniešus, kuri pozitīvi popularizē skolas tēlu. Artūrs aizvadījis darbīgu un pārsteigumiem pilnu rudeni, šobrīd studē maģistrantūrā un strādā. Viņš ir Studentu laboratorijas vadītājs, jau desmit gadu — arī aizrautīgs skeitbordists.
Nokļūst sapņu pilsētā
— Šogad jums bijis ļoti bagātīgs rudens — esat pabijis Beļģijā, pat citā kontinentā — Kanādā.
— Man šogad ļoti paveicās. Septembrī uz Briseli tiku kā RTU Zelta fonda stipendiāts. No nedaudz vairāk kā 100 zelta stipendiātiem, deviņi devāmies uz Briseli. Pusdienojām ar Valdi Dombrovski, aplūkojām pilsētu, Eiropas Parlamentu. Atgriezos no Briseles, pēc divām nedē-
ļām bija jālido uz Kanādu. Oktobrī institūts saņēma uzaicinājumu — brīvbiļeti uz starptautisku konferenci, kurā ik gadu piedalās pētnieki un zinātnieki no visas pasaules. Šogad tajā piedalījās ap 250 dalībniekiem. Studenti, piedaloties konkursā, var iegūt brīvbiļeti un iespēju prezentēt savu projektu plakātu sesijā. Mums šo iespēju piedāvāja, jo kāds students no savas brīvbiļetes bija atteicies. Uztaisīju divus plakātus un braucu. Tā bija sirreāla pieredze. Nekad nebūtu iedomājies, ka tā paveiksies.
— Sarunas sākumā teicāt, ka jums patīk visu saplānot, “salikt pa plauktiņiem” un iecerēto mērķtiecīgi piepildīt. Vai ir kāds īpašāks mērķis, ko izdevies īstenot?
— Nokļūt Kalifornijā, skeitborda dzimtenē, man bija bērnības sapnis, un šoruden tas piepildījās. Lidojot no konferences Kanādā, atceļā pārsēšanās bija Losandželosā ar sešu stundu gaidīšanas laiku. Lidostā nodevu bagāžu un aizbraucu uz divus kilometrus attālo skeitparku. Iepazinos ar vietējiem, daži pat zināja, kur ir Latvija. Internetā skatoties, kā profesionāļi braukā vietējos skeitparkos, kur katrs ir pārsimt tūkstošu vērtībā… Bieži to redzot virtuālajā pasaulē, sāk zust izjūta, ka tas ir reāli — līdzīgi kā Harija Potera faniem Cūkkārpu pils. Arī man Kalifornija šķita tik tāla, gandrīz vai neeksistējoša.
Puikas uz pārrunām aicina mēru
— Nesen sarunā ar kādas skolas direktoru dzirdēju viedokli par skeitošanu — tas esot roku un kāju laušanas sports. Viņš nav vienīgais ar šādu viedokli…
— Tā ir ļoti vecmodīga attieksme. Jā, tas ir bīstams, taču noteikti nav traumatiskākais sporta veids. Profesionālajās skeitborda sacensībās reti ir gadījumi, ka sportistu aiznes ar nestuvēm. Bet, skatoties pasaules futbola čempionātu, gandrīz vai katrā spēlē tādi ir. Tas ir ļoti traumatisks sporta veids, bet par futbolu neviens nerunā. Lai izvairītos no traumām, manuprāt, ir svarīgi iemācīties pareizi krist. Pie skeitborda jāpierod, tas ir jauns sporta veids. Atceros, kā mēs cīnījāmies par skeitparku Aizkrauklē! Par laimi, iepriekšējam pilsētas mēram Vilnim Plūmem bija pozitīva attieksme pret visu jauno. Viņš bija fantastisks cilvēks! Mums bija piecpadsmit gadu, savācāmies bariņš zēnu, kāds uz skeita, cits riteņa, aizbraucām uz domi, teicām: gribam parunāt ar mēru. Viņš iznāca ārā un uzklausīja mūsu vēlmi. Bijām savākuši parakstus par skeitparka ierīkošanu. Kad beidzot to uzbūvēja, divas dienas pēc tā atklāšanas, tur skeitojot, cik ironiski, pirmo reizi dzīvē guvu lielāku traumu — salauzu roku.
Ideālais skeitparks — radošs, ārpus kataloga
— Daudzi pilsētnieki nožēloja skeitparka nojaukšanu.
— Tas bija kritiskā stāvoklī. Laukumu paši bijām reizes trīs pārbūvējuši, nomainot bojāto segumu. Latvijā skeitparkos finieris neiztur ilgāk par četriem pieciem gadiem. Skrūves sarūsē, plāksnes ar laiku kļūst vaļīgas. Virsma dilst, rampās rodas caurumi. Brusas laikapstākļu ietekmē pūst. Betona konstrukcijas kalpo daudz ilgāk.
— Kāds būtu ideālais skeitparks?
— Tam jābūt kam ārpus kataloga, ļoti radošam. Diemžēl pašvaldības dažkārt iztērē naudu skeitparkiem, nekonsultējoties ar skeiteriem. Un šīs būves nav lietojamas. Visam ir nozīme — leņķim, augstumam, cik lielu ātrumu vajag, braucot uz nākamo konstrukciju, ir jābūt zināšanām. Aizkrauklē bija labs skeitparks, Pļaviņās ir ļoti labs. Esmu izmēģinājis daudzus Latvijas skeitparkus, ir tādi, kuros izbraucu tikai vienu reizi.
Tagad skeitborda cienītāju vidū Latvija būs vēl zināmāka, jo Madars Apse ir kļuvis par profesionāli. Viņš ir pirmais profesionālis no Baltijas valstīm. Kļūt par profesionāli nozīmē, ka sportistu pieņem profesionāļu komandā un uz produkta — dēļa — uzliek viņa vārdu un unikālo grafiku. Tas ir ievērojams notikums.
Nepatīk stingrs grafiks
— Ko jūs šobrīd darāt?
— Studēju maģistrantūrā un strādāju RTU Industriālās elektronikas un elektrotehnikas institūtā par inženieri. Esmu arī Studentu laboratorijas vadītājs. Kolēģi atsaucīgi, darbs ļoti patīk. Mums norāda sasniedzamo mērķi, aptuvenu termiņu, un neviens pāri plecam neskatās, nepārbauda, vai ierodos darbā precīzi astoņos. Tas atraisa radošumu, strādājot pulkstenī neskatos. Ja jūtos slikti, varu iet mājās kaut trijos, citā dienā ir tāds darba spars, ka nostrādāju no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Ik rītu iet uz darbu ar nepatiku un gaidīt darbdienas beigas, pat ja atalgojums būtu divtik liels, negribētu.
— Jums ir bijusi iespēja salīdzināt?
— Jā. Otrajā kursā lekciju bija nedaudz mazāk. Sāku strādāt elektropreču vairumtirdzniecības uzņēmumā. Finansiāli tas bija atbalsts, daudz iemācījos, guvu pieredzi. Bet ik rītu celties sešos un visu laiku domāt, ka laikus jāiet gulēt… Prakses laikā piecus mēnešus strādāju Vācijā “Daimler” uzņēmuma “Mercedes Benz” rūpnīcā inženieru komandā. Mašīnas būvēja vairāki tūkstoši robotu, un inženieri strādāja, lai roboti darbotos ar iespējami mazāku elektroenerģijas patēriņu. Prakse bija vienreizīga! Bija garās naktis, kad pietrūka māju, tas pats stingrais grafiks, jāceļas sešos, jānostrādā noteiktas stundas, tomēr bija tā vērts.
Gandrīz “kopija”
— Vācijā pēc darba vai nedēļas nogalēs varējāt veltīt laiku arī kam citam?
— Aizejot vakaros uz vietējiem skeitparkiem, iepazinos ar jauniešiem. Kopā skeitojām, brīvdienās ceļojām. Izbraukājām tuvējo apkārtni, bijām Francijā, Austrijā, Alpos. Interesanti, ka viens no šiem vācu jauniešiem, ar ko sadraudzējos, ir gandrīz vai mana “kopija”. Kādreiz pajokoju, ka laikam esmu vienīgais elektroinženieris, kurš aizraujas ar skeitošanu. Un Vācijā satiku vietējo čali no valsts ziemeļiem, kurš 900 kilometru bija mērojis, lai tieši tikpat ilgu laiku, cik es, un tieši tajā pašā laikā būtu praksē šajā rūpnīcā. Tils ir inženieris tajā pašā jomā un skeito tāpat kā es — desmit gadu. Turklāt esam viena vecuma! Ieguvums bija vācu valodas pilnveide un, protams, darbs rūpnīcā. Dzīves pieredze — pirmo reizi tik ilgi biju projām no mājām, no Latvijas. Tas bija lielisks laiks, neko nemainītu pret piedzīvoto, jo atmiņas un iegūtās zināšanas ir vienīgā lieta, ko nevar atņemt.
— Kādi ir profesionālie ieguvumi, ko jūs kā inženieris vērtējat kā būtiskāko?
— Redzēt dzīvē šo industriju, saprast, kāpēc vācu inženierus sauc par labākajiem pasaulē. Tur bija daudz ļoti dažādu inženieru, un katrs no viņiem savā veidā izcils.
Iemācījāmies vadīt industriālos robotus — divmetrīgus tonnīgus milžus, ar 200 kilogramu celtspēju. Veikt dažādu veidu datorsimulācijas un daudz ko citu.
No mammas vienmēr gaida saldumus
— Studijas, darbs, vaļasprieks — jums darāmā tiešām netrūkst.Vai laiks rit ātri?
— Tik ļoti, ka pat biedē tā ātrais skrējiens. Nedēļas, mēneši rit, drīz man būs 24 gadi, kaut sajūta, ka tikko beidzu vidusskolu. Kamēr dari to, kas patīk, laiks aizsteidzas nemanot. Un darbs, kas kļūst tik bīstami interesants, ka jādomā, kur vēl rast laiku personiskajai dzīvei… Tik interesantu darbu novēlu ikvienam, jo, kā teica Konfūcijs: “Atrodi darbu, kas patīk, un tev nekad mūžā nebūs jāstrādā!” Nevajag teikt “kādreiz”, tas nereti ir “nekad”. Tiklīdz ienāk prātā ideja, kuras īstenošana radītu prieku, ir jāpierak-sta — uz lapiņas, telefonā, vienalga, kur, galvenais, lai ikdienā to redzētu un ieceri neaizmirstu.
— Kas ir būtiski priekšnoteikumi, lai gūtu panākumus?
— Pašiniciatīva, kas ir reti sastopama lieta. Dīvaini, ka tā, jo ar to daudz var panākt. Universitātē neviens nepienāca klāt un nepiedāvāja darbu. Ar kursabiedru, tagadējo kolēģi Oskaru gājām pie projektu vadītājiem, pie dekāna, rektora. Vēlmi darīt novērtēja, pieņēma darbā, kaut mums nebija nekādas pieredzes, tikai vēlme kaut ko sasniegt. Pieļauju, ka to novērtē visur, uz paplātes neviens neko nepienesīs.
— Drīz ziemas saulgrieži. Kā pavadīsiet šos svētkus?
— Man ļoti patīk Ziemassvētki, tie ir ģimenes svētki, kas no bērnības saistās ar māju siltumu un mīļumu. Esmu izteikts ģimenes cilvēks, noteikti būšu mājās. Dāvanas zem eglītes nav svarīgas, mammai vienmēr jokojot saku: lai cik man būtu gadu, kaut 60, tu man vienmēr vari dāvināt saldumu paciņas. Tā ir lieta, no kā nekad neizaugšu, saldumi man ļoti garšo kopš bērnības. Mums ar brāli iznāk labs barters: viņam labāk garšo ledenes, man — šokolādes konfektes.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Artūrs Paugurs.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Rīga, 1991. gada 23. februāris.
IZGLĪTĪBA: elektroinženieris, Rīgas Tehniskajā universitātē studē maģistrantūrā.
DZĪVESVIETA:
Aizkraukle, Rīga.
NODARBOŠANĀS:
elektroinženieris.
ĢIMENE:
mamma Sandra, brālis Dāvis.
VAĻASPRIEKS:
skeitbords, elektrozinātnes.
HOROSKOPA ZĪME:
Zivis.
