Jaunjelgaviete Aija Cakule šodien svin 60. jubileju. Decembris jubilārei ir svētku pilns, jo dzimšanas diena ir vairākām ģimenes sievietēm. Visas — Aija, viņas meita, nu arī mazmeitiņa — dzimušas Zirga gadā Strēlnieka zīmē.
Bērnību aizvada Vallē
Aijas kundze uzauga Tentenos Valles pagastā. Tēvs bija kolhoza brigadieris, un toreiz viņu māja bija sabiedrības centrs. Namā bija cepeškrāsns, un kaimiņi nāca cept pīrāgus un tortes dažādiem godiem, viņiem vienīgajiem bija arī telefons. Bērnība jubilārei bija skaista, notikumiem bagāta, ar labestīgiem un draudzīgiem kaimiņiem apkārt. Viņu ģimenes mājā notika arī vēlēšanas. 12 gadu vecumā Aijas dzīve mainījās, nomira tēvs un viņas mamma palika viena ar trim bērniem. Mamma viena izaudzināja meitas. Reizēm bija grūti, tomēr tika galā. “Pirmo mēteli dabūju, kad mācījos devītajā klasē. Tas bija liels prieks! Mētelis man bija līdz potītēm, lai var visus vidusskolas gadus tajā nostaigāt,” agrīnās jaunības dienas atminas jaunjelgaviete.
Līdz devītajai klasei jubilāre mācījās Valles skolā. Tā kā tolaik vidusskolas tur nebija, pēc pamatskolas beigšanas viņa pārnāca uz Jaunjelgavu, kur absolvēja vidusskolu. Pēc tam iestājās Kultūras darbinieku tehnikumā. Četri nostrādātie gadi Jaunjelgavas kultūras namā par metodiķi bija visskaistākie. Tolaik daudz dziedāts, dejots, būts Dziesmu svētkos un spēlēts teātris. Turpmākie 20 darba gadi aizvadīti toreizējā Stučkā VEF Telefonu aparātu rūpnīcā, kur jubilāre bija vecākā kontroliere. “Darbs man patika. Biju laimīga, ka esmu vajadzīga un novērtēta, saņēmu prēmijas, mans foto bija goda plāksnē. Visi kopā draudzīgi strādājām. Tad atkal viss mainījās — mani piemeklēja mātes liktenis. Vīrs nomira, kad man bija 39 gadi, paliku viena ar bērniem,” stāsta Aijas kundze. Jubilāre priecājās, kad dabūja apkopējas darbu Jaunjelgavas vidusskolā, kur strādā vēl šodien. “Paralēli naktīs piestrādāju, cepot kliņģerus un kēksus, auklējot bērnus un braucot uz mežu ogot. Labi, ka mani bērni augot nebija tik prasīgi kā mūsdienu jaunatne,” stāsta jaunjelgaviete.
Bundzinieks pamet bungas
Jubilārei vienmēr patikuši tumsnēji vīrieši, un liktenīgo viņa sastapa, kad gāja uz dejām. “Viņš mani trīs gadus dancināja, tad man cits uzradās, tad atkal ne. Vīrs mani tik ļoti mīlēja, ka piedeva, ja ar citiem dejoju,” atceras Aija.
Viņas dzīve bijusi piesātināta un notikumiem bagāta. Savulaik ar vīru dzīvojuši dzīvoklī pašā Daugavas krastā. Pa logu pavērās skaists skats uz Skrīveru kalniem, ar motorlaivu siltajās dienās ģimene vizinājās pa likteņupi. “Vīrs brauca līdz Pļaviņu hidroelektrostacijai ķert zivis. Tādās dienās mums bija bagātīgas pusdienas.”
Netrūcis arī dažādu kuriozu, un viens no tiem jubilārei vēl tagad liek pasmieties. “Vēlējos, kaut maniem bērniem būtu skaisti mati, jo man pašai tādi paplāni. Kad strādāju kultūras namā, modē bija parūkas. Brālēns bija jūrnieks un reiz pārveda man skaistu parūku. Ar vīru tolaik vēl nebijām precējušies, bet viņš jau bija sapratis, ka mana skaistā frizūra nav īsta. Reiz ar draudzeni, kurai arī bija parūka, tikai tumšāka, izdomājām samainīties. Vīrs mani pavadīja uz mājām, paglaudīja matus un teica: “Cik tev skaisti mati! Kādēļ tev vajag tās parūkas?” Es tik nodomāju — ak, šausmas, — man jau nākamā galvā!”. Aijas kundzei jaunības dienās pielūdzēju nav trūcis. “Kādā ballē spēlēja orķestris un manī ieskatījās bundzinieks. Pametis savas bungas, nāca mani dancināt, es biju tik lepna! Beigās negribēja prom braukt, gandrīz vai paliks. Tā jau ir ar tām blondīnēm,” par jaunības dienu piedzīvojumiem stāsta Aijas kundze.
Fredis sagaida pie akas
Dienas jaunjelgaviete pavada savās mājās. Mājiņa nav liela, tādēļ daudzi to mīļi iesaukuši par rūķu namiņu. Aijas kundzei lielāka nozīme ir dārzam, tas ir skaisti iekopts un plašs. Vietas pietiek visiem, var gan paskraidīt, gan pirtiņā pasēdēt.
Nedēļas nogalēs regulāri viesi ir bērni, bet diendienā savu uzticību apliecina rudais runcis Fredis. Kad jubilāre nāk mājās no skolas, Fredis viņu jau gaida, sēdēdams pie akas. Mājas mīlulis iemanījies pieslieties pie loga un pieklauvēt, kad vēlas tikt iekšā.
Aijas kundzes vaļasprieku sarakstā ir dārza darbi, adīšana un lasīšana. “Esmu izlasījusi visu skolas bibliotēku! Reizēm paņemu grāmatu, atnesu mājās un apjaušu, ka esmu to jau reiz lasījusi. Noskatos arī “UgunsGrēka” jaunāko sēriju,” stāsta jubilāre. Aijai grāmatas ir mīļas kopš bērnu dienām, jo mājās to bija daudz.
Vispriecīgākais notikums jubilāres dzīvē bija pirms divām nedēļām, kad viņa kļuva par vecmāmiņu. “Pat neticas! Es tik ilgi par mazbērniem runāju, ka piesaucu. Cik labi būs, kad mazmeitiņa te dipinās. Mazākais bērns, ko esmu pieskatījusi, bija pusgadu vecs, tomēr savai mazmeitiņai bija bail pieskarties. Es tik tā, no vienas pusītes piegāju un no otras. Dārgums liels,” priecājas Aijas kundze.
Jaunjelgaviete uzskata, ka viņai dzīvē veicies, jo savulaik izauklējusi vairākus bērnus. Viena ģimene palūdza pieskatīt savu atvasi, tad ziņa tika nodota nākamajai saimei, un beigās Aijas kundze pieskatīja četrus bērnus.
Jaunjelgavas “Labā zvaigzne”
Liels pārsteigums 2011. gadā jubilārei bija uzaicinājums ierasties uz “Labās zvaigznes” pasākumu Jaunjelgavā. “Sākumā nevēlējos iet, nezināju, kas mani pieteica. Likās, ko es tur iešu, daru ikdienišķus darbus, tomēr, kad iegāju zālē un ieraudzīju visus savus bērniņus, priekam nebija gala. Tas bija ļoti mīļi, man ar viņiem ir veicies,” priecājas jubilāre.
Jubilejas jaunjelgaviete nekad plaši nav atzīmējusi. Savulaik, strādājot VEF, skaisti atzīmēti apaļie 30 un pusapaļie 35. Vaicāta, kā svinēs šogad, jubilāre atbild, ka nekā nedarīs, tomēr sveicēju un laba vēlētāju viņai netrūks. “Man vajag divas vai trīs dzīves, lai paveiktu visu, ko esmu ieplānojusi. Citādi es te velku kā pelīte, pa sīkumam vien. Tagad sapnis ir mājai jumtu nomainīt. Radi teicās, ka uzdāvinās, un pavasarī visi kopā nomainīsim. Tā būs labākā dzimšanas dienas dāvana,” stāsta Aijas kundze. Jaunjelgavietei dzīvē visādi gājis, bet esot jau labi. Galvenais, ka draugu daudz, darbā labs kolektīvs un kupla radu saime. ◆
