Marina Robežniece ir īstena aizkraukliete — te pavadījusi bērnību, beigusi Aizkraukles profesionālo vidusskolu un izveidojusi ģimeni. Marina teic, ka Aizkraukle aug līdz ar tās cilvēkiem, attīstās: “Priecājos, ka gada tumšākajā laikā Aizkraukle ir gaiša, pošas svētkiem. Tas ikdienas steigā palīdz uzlabot omu un rada svētku noskaņojumu ikvienam.”
Patīk pilsētas kņada
— Bērnību esi pavadījusi Aizkrauklē, vai vari salīdzināt, kā pilsēta pa šo laiku mainījusies?
— Bērnības pirmos gadus pavadīju lauku mājās starp Aizkraukli un dzelzceļa staciju, vēlāk dzīvojām netālu no Muldakmens, “Jaunārēs”. Pirmās bērnības atmiņas man laikam vairāk saistās ar dzīvi un saimniekošanu lauku mājās, no pilsētas dzīves tur bija pavisam maz. Salīdzinot ar to Aizkraukli, kāda tā bija, kad mācījos, šodien pilsēta ir krietni augusi. Manuprāt, tā ir ideāla vieta ģimenei un bērniem, jo te ir tik daudz iespēju attīstīties, sportot, apmeklēt dažādas interešu izglītības nodarbības, seminārus, kursus un kultūras pasākumus, ja ir laiks un vēlēšanās.
— Vai, tavuprāt, šī ir vislabākā pilsēta ģimenes veidošanai?
— Man ļoti patīk pilsētas kņada, cilvēku pūļi ielās un steiga, tāpēc es labi justos arī kādā citā lielākā pilsētā, piemēram, Rīgā. Aizkrauklē man reizēm pietrūkst šīs kņadas, tomēr priecājos, ka te ir mierīgi, vakaros var iziet pastaigāties, viss ir uz vietas. Manuprāt, Aizkraukle ir vieta, kas piemērota ģimenei ar bērniem. Manas meitas iesaistījušās pulciņos, kas jāapmeklē pēc skolas un bērnudārza. Vecākā meita ar ansambli dziedāja 18. novembra koncertā pilsētas laukumā, tas mūsu ģimenei svētku dienu padarīja vēl jaukāku. Tie ir brīži, kad īpaši var izjust savu piederību šai vietai, justies kā savējais.
Ieguvēji būtu visi
— Kā pilsētā pietrūkst?
— Ja daudzus pakalpojumus varam saņemt Aizkrauklē, tad vājākais posms, manuprāt, ir medicīna. Tiem, kuru ģimenēs nav mazu bērnu, iespējams, to tā neizjūt. Uzskatu, ka ir diezgan neloģiski, ja, izsaucot neatliekamo medicīnisko palīdzību, slimu bērnu ved uz Jēkabpils vai Ogres slimnīcu, nevis ievieto nodaļā tepat Aizkrauklē. Tas ir liels apgrūtinājums vecākiem, kuriem jābraukā vai jāpaliek pie bērna slimnīcā. Domāju, no šīm pārmaiņām cietēji ir gan bērni, gan vecāki. Ja valsts apmaksātu ārstēšanu bērniem nodrošinātu uz vietas, tas būtu liels ieguvums visiem iedzīvotājiem.
Viens rada iespaidu par visiem
— Esi apguvusi sekretāres profesiju. Kāpēc tajā nestrādā?
— Tā iznāca, ka savā profesijā esmu strādājusi tikai prakses laikā. Vēl mācoties Aizkraukles profesionālajā vidusskolā, saņēmu darba piedāvājumu strādāt par bārmeni oficianti. Man patīk sarunāties ar cilvēkiem, uzklausīt viņus un apkalpot. Par bārmeni nostrādāju daudzus gadus.
— Vai tas nozīmē, ka apkalpojošajā sfērā jūties kā zivs ūdenī?
— Jā. Arī tagad strādājot veikalā par pārdevēju kasieri, uz darbu eju ar prieku. Esmu ievērojusi, ka veikals vai kafejnīca nereti cilvēkam ir iespēja aprunāties, pastāstīt, kas viņu nomāc. Cilvēks ir atnācis ar kādu vajadzību, bet reizēm gadās uzklausīt dzīvesstāstu. Svarīgākais ir prast sarunāties, ir bijis tā, ka paši pūcīgākie pircēji pēc tam no veikala iziet ar dzīvi apmierināti un smaidīgi. Kā jebkurā apkalpojošajā uzņēmumā, arī strādājot veikalā, svarīgi ir radīt labu iespaidu, jo pircējs sarunā ar vienu darbinieku rod priekšstatu par visu uzņēmumu kopumā. Tā ir liela atbildība — radīt labu priekšstatu, lai cilvēkam ir vēlme atgriezties vēl un vēl.
Dzīve nekad
neapstājas
— Kāda ir darba specifika būvmateriālu veikalā?
— Būvniecības veikals, kurā ir viss remontam un mājoklim, noteikti ir tikpat vajadzīgs kā pārtikas veikals. Te dzīve nekad neapstājas, neatkarīgi no ekonomiskajiem apstākļiem valstī cilvēki dzīvo, būvē, remontē, vēlas mainīt interjeru, grib skaistas lietas. Šajā darbā atpūtas brīžu nav — vajadzību ir daudz, tāpēc katrā sezonā ir cits piedāvājums un pieprasījums. Šobrīd arī mēs veikalā izjūtam Ziemassvētku tuvošanos, jo cilvēki labprāt iegādājas dažādus dekorus, rotājumus un Ziemassvētku eglītes un dāvanas.
— Ko tavai ģimenei nozīmē adventes laiks?
— Man tas ir pārdomu laiks, gada beigas, tāda kā atskaite par padarītajiem un nepadarītajiem darbiem. Reizēm decembris liek sasparoties, un līdz nākamā gada sākumam pagūstu izdarīt to, ko biju apņēmusies. Adventes laikā vienmēr cenšamies pabūt kopā, iededzam svecīti, jo laiks skrien tik ātri, ka ik diena, ko pavadām visi kopā, jau ir kā svētki.
Steigā jārod laiks
— Ko vēl darāt kopā ar bērniem?
— Man un vīram darbalaiks ir atšķirīgs, viņš nedēļu strādā nakts, nedēļu — dienas maiņā, tāpēc bieži mājās tikai pavadām un sagaidām viens otru. Tad, kad abiem ar vīru ir brīvs, visbiežāk izvēlamies nedarīt neko, pabūt kopā, noskatīties kādu filmu vai multiplikācijas filmas ar bērniem. Vasarā, kad ilgāk ir gaišs, daudz laika pavadām ārā, svaigā gaisā atpūšoties. Kad vien ir iespēja, cenšamies kopā kaut kur aizbraukt un apskatīt Latvijas skaistākās vietas.
— Saka, laiks skrien arvien ātrāk un ātrāk. Kā to apstādināt?
— Esmu par to domājusi, jo reizēm viens otram sakām: nav laika. Šī steiga saistīta ar to, ka vairāk strādājam, jo gribam vairāk nopelnīt, lai bērniem nekā netrūktu, lai varētu vairāk atļauties. Tas nozīmē, ka mazāk laika atliek, ko pavadīt kopā. Šķiet, grūtības visbiežāk sagādā stingra dienas kārtība un darbu plānošana, kas palīdzētu organizēt arī brīvo laiku.
Vislabākā draudzene — māsa
— Kam tomēr ikdienas steigā vienmēr ieplāno laiku?
— Friziera un manikīra apmeklējumam. Tas ir brīdis, kad varu aizmirst par problēmām, par nepadarītajiem darbiem un vajadzībām, atpūsties un visu laiku veltīt pilnībā sev.
— Vai ir daudz draugu, kuriem uzticēties?
— Jā, man ir daudz labu draugu, tomēr jau kopš bērnības ļoti labas attiecības ir ar māsām un brāļiem. Māsa Zinaīda man ir vislabākā draudzene, zinu, ka viņai varu uzticēties un piezvanīt kaut trijos naktī, viņa mani sapratīs un palīdzēs. Arī ar otru māsu un brāli ir ļoti labas attiecības, vienmēr varu uz viņiem paļauties, turamies kopā.
— Kas vajadzīgs, lai justos laimīga?
— Droši vien apziņa, ka viss ir kārtībā, ik rītu tasē kūp kafija, bērni ir veseli un ar prieku dodas uz skolu un bērnudārzu. Tā ir sajūta, ka cilvēki līdzās gan ģimenē, gan darbā, gan uz ielas smaida, ir veseli un jūtas labi. Pēc tāda rīta darbā ierodos ar jaunu spēku un esmu gatava jaunai, skaistai darbadienai.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Marina Robežniece.
Dzimšanas vieta un laiks: Ogre, 1983. gada 16. oktobris.
Izglītība:
vidējā speciālā.
Nodarbošanās:
pārdevēja kasiere tirdzniecības namā “Kurši”.
Ģimene:
precējusies, vīrs Aleksis, meitas — Lāsma Laura (11) un Aleksa (4).
Dzīvesvieta:
Aizkraukle.
Vaļasprieks:
floristika, aktīva atpūta dabā, Latvijas apceļošana.
Horoskopa zīme:
Svari.
